Mirušo augšāmcelšanās | www.PasaulesGals.lv

Mar 16 2009

Mirušo augšāmcelšanās

Raksts publicēts plkst. 10:36 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Andris Pešelisaugsamcelsanas

Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam” (Jāņa 5:28-29).

Mācība par augšāmcelšanos Bībelē

Vecās Derības Rakstos augšāmcelšanās no mirušajiem ir minēta, piemēram, Jes. 25:8; 26:19; Dan. 12:2. Taču šai mācībai vislielākā vērība tika pievērsta Jēzus dienās, kad Jēzus Kristus veica augšāmcelšanas no mirušajiem (Naines atraitnes dēls, Lācars) un arī pats augšāmcēlās no mirušajiem.

Mācība par augšāmcelšanos ir viena no visvairāk aizmirstajām mācībām kristietībā. Lai gan Lieldienās ļaudis saka: „Kristus augšāmcēlās!”, tomēr attiecībā uz cilvēku augšāmcelšanos valda neziņa. Populārs ir ticējums aizkapa dzīvei pēc nāves, kad uzskata, ka cilvēks savu algu saņem miršanas brīdī – ticīgiem tiek debesu svētlaime, bet ļaundariem – elles mokas. Teologi pat neapjauš, ka šādi viņi nonāk pretrunā ar mācību par Dieva gala tiesu. Kādēļ Dievam veikt gala tiesu, ja ļaundari jau ir elles mokās un saņem pelnīto? Kamdēļ Viņam ņemt ļaundari no elles mokām, augšāmcelt to miesā no kapa un tad nostādīt Sava troņa priekšā, lai sacītu: „Ej nost no Manis, tu, ļauna darītājs!” Kristieši pat nav pamanījuši, ka šī populārā mācība par aizkapa dzīvi ir aizklājusi tik svarīgo Bībeles mācību par augšāmcelšanos un Dieva tiesu.

Kristus Savus izglābtos dēvē par „augšāmcelšanās bērniem” (Lūk. 20:36), bet Pats Sevi par „dzīvību un augšāmcelšanos” (Jāņa 11:25). Taču mācība par aizkapa dzīvi ir darījusi šos vārdus liekus. Kamdēļ vajadzīga augšāmcelšanās, ja reiz visi saņem algu pēc nāves? Taču tā nav.

Jēzus Kristus, kad nāks Otro reizi, dos algu ikvienam pēc nopelniem: „Redzi, Es nākšu drīz un Mana alga līdz ar Mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem” (Atkl. 22:12). „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” (Jāņa 14:2-3). Šajos vārdos Kristus runā skaidri, ka algu visi saņems laiku galā un tikai tad Viņa atpestītie iemantos Debesu mājvietu. Kristus nāks Otro reizi un tad notiks augšāmcelšanās no mirušiem.

Divas augšāmcelšanās

Bībele māca par divām augšāmcelšanām no mirušiem:

1000 gadu

Pirmā augšāmcelšanās notiek Kristus Otrās atnākšanas dienā.

Otrā augšāmcelšanās – pēc tūkstošgades, kas atdzīvināti tiek neatgrieztie grēcinieki, lai tos sodītu atbilstoši viņu darbiem.

Tādēļ apustulis sacīja vārdus: „Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas” (Atkl. 20:6).

Augšāmcelšanās notikuma mehānisms

Lai izprastu, kā notiks augšāmcelšanās no mirušiem, jāzina kā radīts cilvēks.

„Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli” (1. Moz. 2:7).

Vārds dvēsele ebreju tekstā ir vārds nefeš. Ar vārdu nefeš Vecās Derības tekstā tiek apzīmēta dzīvība, dvaša, kā arī pats cilvēks. Tā nepieder cilvēkam, bet gan pats cilvēks ir nefeš jeb dvēsele.

Kā 1. Mozus 2:7 skaidro Heidelbergas Universitātes profesors Hanss Valters Volfs: „Ko tad nefeš šeit nozīmē? Droši, ka ne dvēseli. Nefeš ir radīta, lai būtu redzama vienotā cilvēka veidolā, sevišķi, kopā ar tā elpu; vēl vairāk – cilvēkam nepieder nefeš, bet viņš pats ir nefeš, viņš dzīvo kā nefeš.”

To var izskaidrot vienkāršā vienādojumā:

MIESA + DZĪVĪBAS GARS = DVĒSELE.

Dievs radīja cilvēku, iepūta viņā dzīvības dvašu un cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli.

Tātad, pretējā virzienā, kad cilvēks mirst:

MIESA – DZĪVĪBAS GARS un nav vairs DVĒSELES.

Ne velti Bībele māca, ka dvēsele mirst (piemēram, Eceh. 18:4).

Miesa tiek guldīta kapā, bet dzīvības gars, kurš izraisīja elpu un sirds darbību, atgriežas pie Dzīvības Devēja. Bībele nesniedz informāciju, ka dzīvības gars saturētu kaut kādu cilvēka domāšanu un personību. Dzīvība pieder Dievam un Viņš to paņem atpakaļ. Tanī brīdī cilvēka sirdsdarbība un elpošana apstājas, un „viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū” (Sal.Māc. 9:6).

Kad Dievs dzīvības garu atdos atpakaļ, notiks augšāmcelšanās no mirušajiem. Tas notiks Kristus Otrās atnākšanas dienā: „Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei; tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr” (1. Tes. 4:16-17).

Kā ir iespējama augšāmcelšana?

Dievam kā Radītājam nebūs grūtības atjaunot cilvēka miesu un personību agrākajā veidolā, kaut arī miesa var būt sadedzināta un izkaisīta vējā. Dievs spēj atkārtot radīšanu un atjaunot cilvēku, jo Viņš ir Radītājs.

Bībele pauž šādu notikumu secību: „Kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti, bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, bet pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā un tad nāk gals…” (1. Kor. 15:22-24).

Velns var mēģināt viltot Kristus Otro atnākšanu, parādīties dažādās zemes vietās kā spoža, majestātiska būtne, radīt ilūziju par mirušo „garīgo” augšāmcelšanos. Velns darīs „lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos”. Taču ticīgajiem nav jātop pieviltiem: „Kad tie jums sacīs, redzi, Viņš ir tuksnesī, tad neizejiet ārā, redzi Viņš ir kambaros, tad neticiet” (Mat. 24:24-26). Kā Kristus ir augšāmcēlies miesā, tā arī mirušie gala laikā Kristus Otrās atnākšanas dienā, tiks augšāmcelti miesā.

„Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr, ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!” (1. Tes. 4:17-18).

Izmantota grāmata: Hans W. Wolff „Anthropology of the Old Testament”, London: SCM Press Ltd., 1974.

Uzdot jautājumu

Epasts