Viņš nožāvēs visas asaras | www.PasaulesGals.lv

Jan 28 2009

Viņš nožāvēs visas asaras

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Jaunā pasaule

Autors: Džons Paulīns

Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Atkl. 21:4.

„Es tevi mīlu, tēt.”

Tie bija pēdējie vārdi, kurus Hovards dzirdēja savu meitu sakām. Kas bija par iemeslu šim telefona zvanam, uz kuru atbildot viņa sacīja šos vārdus? Vai viņa zināja, ka autobuss, ar kuru viņa grasījās braukt, eksplodēs? Vai tad viņam nebija jāmirst pirms sava bērna? Hovards savās bēdās jutās vientuļš. Pāvils bija apsolījis, ka Dievs mums neuzliks lielākas nastas, nekā mēs spējam panest (1. Kor. 10:13), bet Hovards par to vairs nebija tik pārliecināts. Brīžiem smagums, kas viņu nospieda, neļāva viņam pat kārtīgi ievilkt elpu .

Viņš mierinājumu meklēja Jēzus vārdos: „Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti” (Mat. 5:4). Bet nešķita, ka šis apsolījums būtu piepildīts Hovarda dzīvē. Viņš izlasīja šo rakstvietu, bet nejuta mierinājumu. Viņu joprojām mocīja zaudējuma apziņa.

Gribētos zināt, ko domāja Marija, kad savu dēlu redzēja pie krusta, viņš domāja. Ir interesanti, ka Bībelē nav aprakstīti nekādi viņas emociju izvirdumi. Viņa nekad skaļi neraudāja: „Ko jūs dariet ar manu dēlu?” Vai viņa zināja, ka Viņam ir jāmirst? Vai viņa zināja, ka tā ir daļa no kāda Visuma plāna? Kādēļ viņa neskrēja klāt un nepiedāvājās ieņemt viņa vietu?

Kad pienāca pavasaris, Hovards jutās nedaudz labāk. Sākot ziedēt rozēm, viņš atcerējās to laimīgo laiku, kad viņa meita bija stādījusi un priecājusies par tām. Bet tad iestājās lietains laiks, un viņš atkal jutās nomākts. „Es joprojām atkal un atkal no jauna izdzīvoju šo traģisko telefona zvanu tā, it kā tas būtu noticis tikai vakar,” viņš sacīja. „Kungs, es joprojām neizprotu Tavu plānu!”

Kādu dienu viņš izlasīja Atkl. 21:4: „Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Šie bija vārdi no nākotnes, vārdi, kurus viņš ilgojās dzirdēt. Hovards saprata, ka šie vārdi izskaidroja arī Mat. 5:4. Tie, kas sēro, ne vienmēr rod mierinājumu šajā dzīvē. Nākotnes forma ir apsolījums, kas ne vienmēr var tikt pielāgots šim brīdim un vietai.

Bet abas rakstvietas skaidri izsakās par vienu: Hovards atkal redzēs savu meitu. Tā kā Hovards tic mūžīgai dzīvībai, ar laiku viņš ir radis mierinājumu Atklāsmes cerību nesošajā vīzijā. Lai gan viņa meita ir guldīta kapā, viņš zina, ka Jēzus nāks atkal. Un, kad Viņš atnāks, Dievs nožāvēs katru asaru, un sērotāji radīs mierinājumu uz visiem laikiem.

Avots: Džons Paulīns „Atklāsmes grāmata ikdienas pārdomām un lūgšanām”,
Tulkojums no angļu valodas, Rīga: Patmos, 2007. – 327 lpp

Uzdot jautājumu

Epasts