Dzīvības grāmata vai uguns jūra | www.PasaulesGals.lv

Jan 20 2009

Dzīvības grāmata vai uguns jūra

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Džons Paulīns
Ja kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. Atkl. 20:15.

Kādas ir Dieva jūtas attiecībā uz ļauno iznīcināšanu? Vai tas ir kā atvieglojums? Vai varbūt visgrūtākais pasaules vēstures brīdis? Šīs dienas stāsts sniedz man zināmu nojausmu par atbildi uz šiem jautājumiem.

Šērlija bija padomdevēja psiholoģe vidusskolā. Kādu dienu zvanīja viņas telefons. Zvanītājs bija kāds skolnieks. „Džīna man lika jums pateikt, ka varbūt jums vajadzētu pārbaudīt, kā klājas Todam. Viņam droši vien būs nepieciešams jūsu atbalsts. Viņa to pusdienlaikā pameta.”

Tods bija Šērlijas dēls. Viņa steidzās mājās, un tur atrada iztukšotu zāļu kārbiņu uz virtuves galda un viņas dēla datorā atstātu ziņu: „Ir grūti mēģināt ko pateikt, skatoties acīs nāvei, bet man šķita, ka ir jāpasaka vismaz kaut kas… Pašnāvība nav atbilde, bet varbūt tā ir labāka izvēle nekā dzīve… Es vēlos, lai visi, uz kuriem tas attiecas, zinātu, ka es viņus ļoti mīlu – jo īpaši Džīnu. Es tevi mīlu tik ļoti, ka mīlestība ir atņēmusi man veselo saprātu.” Tajā laikā Tods bija sešpadsmit gadus vecs.

Pirms šī atgadījuma Todam dzīve bija ļoti svarīga. Viņš bija viens no labākajiem savas klases skolniekiem, kā arī atbildīgs darbinieks kādā atveseļošanās centrā. Šērlija trieca dūri pret mirgojošo datora ekrānu. Torīt no mājas bija izgājis laimīgs un apmierināts sešpadsmitgadīgs puisis, turot rokā rozi un mīlestības dzeju, ko bija sarakstījis savai draudzenei. Viņš nekad agrāk nebija pat ieminējies par pašnāvību un izrādījis depresijas pazīmes. Viņš iederējās pūlī, nedzēra, nelietoja narkotikas – viņam nebija neviena no klasiskajām depresijas pazīmēm. Šērlija bija palīdzējusi un devusi padomus citiem, bet viņai netika dota iespēja palīdzēt savam dēlam.

Viņas vīrs bija aizvedis Todu uz reanimācijas nodaļu slimnīcā. Viņam tika izskalots kuņģis, pēc tam viņu pieslēdza sistēmai. Pateicoties straujai palīdzības sniegšanai, Todam tika dota vēl viena iespēja dzīvot. Pēc kāda laika viņam un viņa mātei beidzot radās iespēja parunāt divatā. Vārdus pavadīja asaras un raudas: „Mammu, es negribēju tevi sāpināt! Es negribēju sāpināt Džīnu! Kādēļ viņa mani nemīl? Es lūdzos, lai viņa mani nepamet…”

„Izraudies, mīļais, izraudies,” sacīja viņa mamma.

„Mammu, vai tu kādreiz esi kritusi kādam priekšā ceļos un lūgusies, lai viņš neaiziet, un viņš vienkārši pagriež tev muguru un aiziet?”

„Nē, dēls, man tā nav bijis.”

Tods klusinātā balsī pateica: „Dievs zina, kā tas ir. Viņš to pārdzīvo katru reizi, kad kāds no mums izvēlas aiziet un Viņu pamest.”

Avots: Džons Paulīns „Atklāsmes grāmata ikdienas pārdomām un lūgšanām” ,Tulkojums no angļu valodas, Rīga: Patmos, 2007. – 327 lpp

Uzdot jautājumu

Epasts