Kāpēc Dievs? | www.PasaulesGals.lv

Jūl 19 2008

Kāpēc, Dievs?…

Raksts publicēts plkst. 6:00 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Andris Pešelis

Nesen presē redzēju fotoattēlu, kur attēlots irākiešu bērns koalīcijas kareivju vidū. Tikko kā bērna acu priekšā šie kareivji nošāva viņa vecākus, bērna rokas sarkanas no mātes asinīm, bet sejā šausmu un izbaiļu grimase. Cits stāsts – plūdu laikā strauja upe izgāja no krastiem un draudēja sagraut kādu māju. Helikopterā esošajiem glābējiem bija izdevies no mājas jumta nocelt māti, kas savās rokās turēja mazu bērnu. Izglābšanās bija tik tuvu, taču māte nogurumā nespēja noturēt bērnu un tas iekrita mutuļojošā straumē. Tepat Latvijā alkohola reibumā šoferis nenovaldīja savu braucamrīku un ietriecās pretimbraucošajā automašīnā. Sadursmes brīdī gāja bojā tajā braucošā ģimene, izņemot mazgadīgo bērnu, kurš pēc avārijas smagi cieta un kļuva par invalīdu uz mūžu.

Lasot par tamlīdzīgiem emocionāli smagiem notikumiem, rodas cilvēciski loģiska doma – kāpēc Dievs neko nedarīja, lai to novērstu? Viņš taču bija līdzās! Kā šādās situācijās sludināt par Dieva mīlestību? Vai šīs mīlestības pieminēšana būtu nevietā un labāk paklusēt? Neviļus domas nosliecas uz šaubām par Dieva mīlestību un taisnīgumu. Vai labāk būtu par šādām lietām nedomāt un priecāties, ka tas nav noticis ar mani?

Ko vēlas ienaidnieks?

Ienaidnieks vēlas, lai ļaudis apšaubītu Dieva mīlestību un taisnīgumu. Šādi notikumi it kā dod pamatu tādām šaubām, bet kurš ir vainīgais? Bībelē Ījaba grāmata paver plīvuru, kas aizklāj reālo situāciju pasaulē. Šīs pasaules valdnieks sātans dara visu, lai nomelnotu Dievu un radītu šķietamību, ka netaisnība nāk no Dieva. Lasot šo grāmatu, šķiet, ka paliek neatbildēti Ījaba jautājumi. Dieva atbildē minēts Leviatāns, behemots, radīšanas darbi, bet nekas netiek sacīts par Ījaba ciešanu iemesliem, kur Dievs pats sacīja sātanam: „…kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu” (Īj. 2:3). Kāpēc tā? Dievs norādīja Ījabam un arī mums, ka Viņš vēl aizvien kontrolē visu notiekošo pasaulē. Un dzīve šajā pasaulē vēl nav viss. Dievs pieļauj ļaunumu, lai ļaunums vairāk nekad mūžībā neatkārtotos.

Ienaidnieks, izmantojot šausmu pilnos notikumus, cenšas izprovocēt Dievu, vēlas gūt virsroku pār Dieva autoritāti un būt noteicējs. Tas notika arī Golgatas kalnā, kad Jēzum tika sacīts: „Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē, tad mēs Tev ticēsim…”.(Skat. Mateja 27:40, 42)

Dieva nodomi

Taču Dievam, pieļaujot ciešanas un netaisnību, acīmredzot ir divi mērķi: pirmkārt, ciešanas ir kā līdzeklis ļaužu raksturu pārveidošanā uz glābšanu mūžīgajai dzīvībai: „Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs… Jo jebšu Viņš krustā sists nespēkā, bet Viņš ir dzīvs Dieva spēkā, tāpat arī mēs esam nespēcīgi, bet ar Viņu dzīvosim Dieva spēkā jūsu vidū” (2. Kor. 12:10; 13:4). „Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka… Bet tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties” (1. Pēt. 4:1, 13). „Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei…” (Kol. 1:24).

Otrkārt, tās liecina pret grēku, kas ir pieļauts pirmo un vienīgo reizi Visuma vēsturē. Ciešanām ir jāizsāp, lai tās vairs nekad neatkārtotos: „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums… jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes” (Rom. 8:18, 22). „Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis” (Atkl. 21:4). Dievs pieļauj ciešanas nākotnes vārdā.

Ciešanu nozīme

Lasot šos vārdus, kāds var uzdot jautājumus: kādā veidā katra atsevišķā cilvēka ciešanas ietekmē iespēju tām neatkārtoties nākotnē? Kā būs ar tiem konkrētajiem cilvēkiem, kas cieš vai iet bojā? Kāpēc Dieva mīlestība iet kopā ar ciešanām, nevis tās atceļ?

Apustulis Pāvils sacīja: „Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību” (1. Kor. 15:50). Mēs ar savām ciešanām neveicinām Debesu valstības tuvošanos, kā to, dažkārt, uzskata askēti un mūki. Mums piemīt iznīcīga miesa, kas pakļauta grēka iekšējai un ārējai iedarbībai. Tādēļ ciešanas ir kā konsekvence piederībai pie grēkā kritušās Ādama miesas. Mēs tādi piedzimstam. Mums, protams, neviens nejautāja – gribam mēs tādi būt vai negribam, gribam būt grēcinieki vai negribam. Mēs tādi piedzimām un ciešanas kalpo kā indikators, ka ar mums un šo pasauli kaut kas nav kārtībā. Ciešanas cilvēkam liek meklēt glābšanu – izeju no sāpēm, zaudējuma, nāves. Ciešanu autors ir velns, bet Dievs tās spēj izmantot cilvēku glābšanā no mūžīgās pazušanas, kas sagaida šo pasauli. Kāds var sākt kurnēt un sacīt: „Es negribēju piedzimt grēcinieks!” Tiešām, mums nejautāja – vai mēs piekrītam būt grēcinieki, bet mums tiek jautāts – vai vēlies būt izglābts? No mums tiek sagaidīta apzināta izvēle – palikt savā grēcīgajā stāvoklī vai piedzīvot glābšanu Kristū. Caur glābšanas piedāvājumu Dievs ir paredzējis ko tādu, kas netiek piedāvāts nevienai nekritušajai pasaulē Visumā – kļūšanu par Dieva bērnu, valdīšanu kopā ar Kristu. (Skat Atklāsmes 20:4 un Daniēla 7:9, 22.)

Daudz vairāk ir ļaužu, kas uzlūkojuši Dievu ciešanās, nekā to, kas Viņu meklējuši tikai ideju līmenī ar prātu. Apustulis Pēteris ir sacījis: „…kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka” (1. Pēt. 4:1). Vai tad ciešanas glābj no grēka? Nē! Tās attur no tālākās grēkošanas. Kāds var izsaukties: „Kaut Dievs mani mazāk mīlētu! Tad man mazāk būtu jācieš.” Kristus līdzībā pazudušajam dēlam bija jānonāk līdz cūku silei, lai saprastu, ka jāiet atpakaļ pie sava tēva. Dievs pieļauj ciešanas ne tik daudz audzināšanas, cik glābšanas nolūkos. To klātbūtne atgādina par nepieciešamību būt atkarīgam no Dieva žēlastības. Lasi 2. Kor. 12:7-10 par apustuļa Pāvila ciešanām. Ievēro, šajā gadījumā cietējs bija ievērojams evaņģēlists un misionārs, Dieva vīrs, draudzes pīlārs. Dievs ir ieinteresēts glābšanā, bet mēs esam iznīcīgi un grēcīgi, tādēļ šādi līdzekļi. Varbūt – tas var šķist nežēlīgi, netaisni un pat brutāli, ka Dievs pieļauj ciešanas un caur tām uzrunā ļaudis, lai tos glābtu. Taču cita ceļa acīmredzot bieži vien nav. Dievs mīl cilvēku, tādēļ vēlas cilvēkam atdot to, ko viņam laupīja grēks. Dievs vēlas atjaunot Ēdeni un meklē tās nākotnes iedzīvotājus. Skat. 1. Tes. 5:9.

Nākotnes perspektīva

Runājot konkrēti par sākumā minētajiem piemēriem, cietējiem un bojā gājušajiem, mūsu skats ir vērsts vienīgi uz šo dzīvi – 70-80 gadu ilgo mūžu. Dievs šo dzīvi uzlūko plašāk – kas būs pēc tās? Tas ir Viņa ziņā, kas notiks ar šiem bojā gājušajiem. Mēs varam jautāt līdzīgi Pēterim: „Bet kas būs ar šo, Kungs?”, taču droši vien saņemsim analoģisku atbildi: „Kāda tev daļa? Tu seko Man!” (Jāņa 21:21-22). Ja kāds novēršas no Dieva, nespēdams rast atbildes uz šiem jautājumiem – tā ir katra izvēle. Ja cilvēks tic, ka Dievs ir netaisns, viņš piebalso sātana apsūdzībām un zaudē. Ja cilvēks turpina uzticēties Dievam, kurš viņa dzīvē pieļauj nesaprotamas, brīžam sāpīgas lietas, viņš šādi attaisno Dievu līdzīgi Ījabam, kuru Dievs pieņēma un svētīja. „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr. 11:1), un taisnais dzīvos no ticības (Rom. 1:17).

Uzlūkojot notikumus, kā šī raksta sākumā, mūsu redzesloks ir ierobežots, fragmentārs, mēs neredzam šīs lietas tā, kā tās redz Dievs – kopainā. Uzticēsimies Dievam un nodosim sevi Viņa rokās, jo Viņš ir mīlestība. Viņa domas ir glābšanas domas: “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11) Šeit mums nav paliekoša vieta, jo Dievs tiem, kas Viņam uzticas, ir sagatavojis ko labāku – zemi, kur taisnība mājo. Kristus teica: „Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis” (Jāņa 16:33). Tas ir apsolījums, ka, sekojot Jēzum, arī mēs varam uzvarēt un, neraugoties uz ciešanām un zaudējumiem, izvēlēties iegūt mūžīgo, daudz pilnvērtīgāko dzīvību jaunajā nākotnes Ēdenē.

Avots:”Adventes Vēstis”, 2008. gada marts,#03(145), 14-15.lpp.

Uzdot jautājumu

Epasts