Jautājošais cilvēks | www.PasaulesGals.lv

Mai 20 2008

Jautājošais cilvēks

Raksts publicēts plkst. 18:47 zem tēmas Vai Dievs eksistē?

Autors: Konrāds Edels

Mums, cilvēkiem, sirdi nospiež jautājumi, nopietni, smagi jautājumi. Bet atomi un galaktiku zvaigžņotie miglāji neatbild! Stindzinoši auksti zvaigznes var noraudzīties uz cilvēku viņa bēdās. Neviens dzīvnieks nejautā par savu likteni. Bet domājošais cilvēks nevar atrast mieru pie šī jautājuma. Ja tam uzbrūk kāda nelaime, no viņa krūtīm izlaužas sāpīgs vaids: „Kāpēc?” Ja arī viņam paskaidro piemeklējuma varbūtējos cēloņus, miers tomēr netiek atrasts. Tas jautā tālāk: „Kādēļ taisni man tā vajadzēja atgadīties? Kādēļ dzīve ir tāda?” Pēc būtības viņu nomācošais jautājums drīzāk ir – „Kādēļ? Kāda mērķa dēļ?” Cilvēks gribētu izprast visa notiekošā jēgu. Izmisumā dažs savai dzīvei ir padarījis galu tikai tādēļ, ka viņš vairs neko nesaprata.- Vientuļi, vīlušies, bezcerīgi cilvēki! Tomēr ne jau tikai nelaimē cilvēks jautā pēc savas dzīves jēgas. Kvansu Gakuinas universitātē Japānā kāda kursa studenti uzaicināja universitātes mācību spēkus uz pārrunām. Profesori sākumā vilcinājās, bet tā kā studenti neatlaidās, tad pārrunas tomēr notika. Pasniedzējiem par pārsteigumu, kāds students iesāka: „Pamatskolā mani skubināja mācīties, sakot: „Tev jācenšas tikt labā vidusskolā!” Tur savukārt teica: „Tikai labākos uzņem ģimnāzijā.” Ģimnāzijā sacīja: „Jūsu mērķis lai ir universitāte.” – Nu mēs esam universitātē. Tagad mēs no mūsu profesoriem labprāt gribētu uzzināt, kādēļ vēl vienmēr tā tiekam dzīti uz priekšu? Kas tad patiesībā ir īstais mērķis?” Jaunības gados cilvēks nedomā par nāvi. Bet spēki pamazām zūd, un tad ir jāmirst. Kādēļ tad visa cenšanās un dzīve, rūpes un baiļošanās, mīlestība un ciešanas, uzvaras un sakāves, ja kādu dienu viss uz visiem laikiem būs izbeidzies? Kādēļ tad šīs zemes dzīves drāma, ziedu laiks un briedums, cīņas un upuri, ja beigās viss nogrimst kapa klusumā? Vai tad tā ir patiesība, ka vecs cilvēks mirst no dzīves apnikuma un dara to labprāt? Piemēram, kad divus cilvēkus, kas visu mūžu mīlestībā un uzticībā it kā kopā saauguši un kuri nodzīvojuši laimīgā laulībā, izšķir nāve, līdz ar to taču tiek izpostīta vissirsnīgākā un jaukākā sadraudzība, kādu vien ļaudis spēj iedomāties. Vai to varētu izjust kā kaut ko dabisku? Vai gan drīzāk par kliedzienu nepārvēršas jautājums: „Kāda jēga ir dzīvei un miršanai?” Ja reiz apsīktu Saules enerģija un iznīktu dzīvība virs Zemes, bet mūsu mirusī planēta turpinātu griezties tālāk savā iepriekšējā gaitā: kāpēc tad notiek šī cilvēces īsā viesizrāde bezgalībā? – Kādā no saviem dzejoļiem Henrihs Heine liek runāt jaunam cilvēkam, kas naktī, stāvot jūras krastā, nonācis smeldzošu jautājumu varā: „Ak, atminiet manu mīklu; Tik mokošo seno mīklu; Par kuru jau daudzas galvas domājušas. -Galvas hieroglifu cepurēs, Galvas turbānos un melnās beretēs, Parūkotas un sviedros mirkstošas Nabaga cilvēku galvas:- „Sakiet man, ko nozīmē cilvēks? No kurienes nācis un kurp viņš dodas? Kas mīt tur augšā aiz zeltītām zvaigznēm?” Pūš vēji un mākoņi tālē traucas, Nest viļņi šurp nerimstas jūras šalkas, Mirdz zvaigznes un it kā vēsi smaida,- Bet krastā kāds neprātis atbildi gaida…” Tikai nedaudzi zina, ka vecumā, grūtas slimības dienās, dzejnieks lasīja Bībeli un atgriezās pie ticības dzīvajam Dievam. Henrihs Heine pats par to raksta tā: „Jā, es kā pazudušais dēls esmu atgriezies atkal pie Dieva pēc tam, kad ilgu laiku pie Hēgeļa sekotājiem biju ganījis cūkas. Vai tas bija posts, kas mani dzina atpakaļ? Varbūt kāds mazāk nožēlojams iemesls? Mani pārņēma dvēseles ilgas pēc mājām, dzenot cauri mežiem, pāri aizām, pāri pār galvu reibinošām dialektikas kalnu takām. (…) Ārste Minna Popkina grāmatā „Cīņa pēc gaismas” stāsta, kā viņa vairākus gadu desmitus meklējusi patiesību un nav varējusi to atrast. To iekšēji dziļi satrieca viņas un Heinriha Popkina laulības iziršana un šķiršanās. Uz kādu laiku nelaimīgā sieviete devās kalnu vientulībā, lai tur visu pamatīgi pārdomātu un pati sevi tiesātu. „Kur es biju nonākusi,” viņa raksta, „ar visiem saviem ideāliem un patiesības meklēšanu? Tur es ar vēsu prātu biju nolēmusi darīt galu savai dzīvei, jo manu līdzšinējo centienu un mērķu pilnīgs bankrots bija nenoliedzams fakts.” Tomēr kādā vakarā viņa it kā sapnī redzēja sevi ejam pa šauro klints šķautni. Sievieti pārņēma izbailes. Kāds it kā sacīja:„bezdibenis pa kreisi ir izmisums, bezdibenis pa labi – Dievs. Meties bezdibenī pa labi.” – Un pēkšņi, neapzinoties, kas notiek, viņa jau atradās uz ceļiem un lūdza Dievu. „Tajā acumirklī,” viņa vēlāk rakstīja, „man šķita, it kā trīsdesmit mana mūža gadi nogrimtu žēlastības jūrā.” Ko cilvēki piedzīvo un izjūt, kad tie Dievā atrod savas sirds dziļāko drošību, to aprakstīt nemaz nav iespējams. Bet miljoni to ir apliecinājuši. Patvērums pie Dieva, kas dzīvei dod jaunu nozīmi un jēgu, sev līdzi atnes arī dziļi noenkurotu laimi un drosmi jauniem darbiem.

Avots: Konrāds Edels, „Kas ir Dievs?”, Patmos, Rīga, Tulkojums no vācu valodas latviešu valodā 1994, lpp.14-18.
Atsauces:
1 – Die Chistenlehre, Januar 1968
2 – Gustav Karpeles „Heinrich Heines samlitche Werke in zwolf Banden”, Max Hesses Verlag, Leipzig, Biographic, S. 150/151.
3 – M.Popken „Im Kampf um das Licht”, bei Haug „Er ist unser Leben”, 6.Auflage, S.272.

Uzdot jautājumu

Epasts