Vai mēs vēl kādreiz satiksimies ar mūsu mīļajiem? | www.PasaulesGals.lv

Apr 10 2008

Vai mēs vēl kādreiz satiksimies ar mūsu mīļajiem?

Raksts publicēts plkst. 18:00 zem tēmas Kristus otrā atnākšana

Kaps

Autors: Artūrs Maksvels

Patriarhs Ījabs jautā: „Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?”1

Cik daudzi ir jautājuši šo pašu jautājumu visos asaru pieslacītajos gadsimtos! Katra māte, kas pēdējo reizi atvadoties noskūpstījusi savu bērnu; katrs bērns, kas zaudējis savus vecākus, raudot par vientulību un pamestību, domās ir jautājis, vai jebkad ausīs diena, kurā atkal varēs satikt savus mīļos un dzīvot ar tiem kopā. Katrā noskumušā sirdī ir modusies cerība, ka nāve tomēr nav visa gals, ka aiz kapa kaut kad un kaut kā vēl būs dzīve.

„Es gaidīšu visu man paredzēto laiku,” saka Ījabs, „līdz mana pārmaiņa nāks. Tu sauksi un es tev atbildēšu, Tu ilgosies pēc sava roku darba.”2

Ījabs droši zināja, ka Dievs, kas veidojis viņu un viņa raksturu, kā podnieks ar saviem pirkstiem veido mālu, viņu neaizmirsīs. Nav svarīgi cik gadiem būs jāpaiet, bet Dievs tomēr viņu atcerēsies un vēlēsies apsveikt viņu savā valstībā.

Šī pati sirdī izjustā pārliecība liek viņam izteikt tālākos dārgos un neaizmirstamos vārdus: „Es zinu, ka mans Glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku,

Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies.” 3

Jaunajā Derībā mēs atrodam Jēzus paziņojumu par dzīvi pēc nāves. Un kas gan labāk par Viņu varētu zināt patiesību, kuru tin nāves plīvurs? „Patiesi, patiesi es jums saku: „Nāk stunda, un tā jau ir klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Jo tāpat kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai tam būtu dzīvība pašam sevī… Nebrīnīties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšā sodam.” 4

Saviem mācekļiem Jēzus saka: „Tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būt mūžīgā dzīvība; un Es viņu celšu augšā pastarajā dienā.” 5

It kā demonstrējot savu spēku šī apsolījuma piepildīšanai, Jēzus atsevišķos gadījumos uzmodināja mirušos, piemēram Jaira meitiņu 6, Naines jaunekli 7 un Lācaru 8.

Kad ļaudis redzēja mirušos ceļamies augšā, tie ļoti brīnījās un sacīja: „Dievs savus ļaudis ir piemeklējis.” Un tā tas arī bija. Dievs atradās viņu vidū. Tur darbojās mīlestības Ķēniņš. Viņš darīja to, ko visvairāk vēlējās – dziedināja slimos, aklos, kurlos, tizlos un visbrīnišķīgākā veidā uzmodināja dzīvei mirušos.

Krāšņi viņš piepildīja Jesajas pravietojumu: „Dieva Kunga Gars ir nolaidies uz Manis, jo Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību.” 9

Viņa rokās atradās nāves cietuma atslēgas, un Viņš tās tik apbrīnojami izlietoja, lai „iepriecinātu visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvināt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā un slavas dziesmas noskumuša gara vietā.” 10

Viss tas bija tikai priekšnojauta kaut kam lielam un varenam, kas notiks kādreiz nākotnē „pastarā dienā”, kad Viņa brīnišķā balss satricinās kapus sedzošo zemi un izsauks ārā visus mirušos un taisnos.

Ar augšāmcelšanos Viņš sniedza neapšaubāmu pierādījumu savai varai pār nāvi un jaunas dzīves iespēju visiem tiem, kas tic Viņam.

Apustulis Pāvils raksta: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā.” 11

Korintā bija daži cilvēki, kas nespēja ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi zobojās par augšāmcelšanās ideju. Viņi nespēja saprast, ka cilvēks, kas mirstot sadalās, atkal var kļūt par vienu veselu.

Pāvils tiem atbildēja: „Bet varbūt kāds sacīs: kā tad mirušie uzcelsies, kādā miesā tie nāks? Tu nesapraša! Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds. Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams un ikkatrai sēklai savu īpatnēju. Ne visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēku miesa, citāda lopu miesa, citāda putnu un citāda zivju miesa. Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem. Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru. Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa.” 12

Un tad dievišķā iedvesmā viņš spēcīgajos vārdos noslēdz savu vareno mācību, atklājot gan Dievam svētījušos ļaužu nākošās dzīvības atjaunošanas darbu, gan šī notikuma drošību: „Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” 13

Romas varas skarbuma un nežēlības nomāktus, kad dzīvību vērtēja zemu un ar līdzcilvēku nāvi daudz nerēķinājās, izņemot mīlošus draugus un piederīgos, šīs brīnišķās izredzes uz nebeidzamu dzīvi aiz kapa ticīgos ļoti iepriecināja. Šeit redzams arī skaidrs norādījums, ka Dievs saglabās katra atsevišķa indivīda paraugu un ka Viņš visiem ļaus atkal dzīvot.

Pāvils par to runāja pastāvīgi, pavēlēdams katram ticīgajam vadīt savu dzīvi, gaidot „svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” 14 Jo tajā līksmajā dienā tiks veikts lielais brīnumdarbs, un ticīgie nonāks savās mūžīgajās mājās.

Tesalonikas ticīgajiem viņš rakstīja: „Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr. Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem!” 15

Te tiešām ir atrodama varena ieprieca noskumušajiem, jo šie Pāvila vārdi ne tikai lieku reizi atgādina, ka Kristus turēs savu solījumu un nāks uzmodināt mirušos, bet ļauj arī nedaudz izprast, kā tas notiks.

Taisnie mirušie tiks uzmodināti un taisnie dzīvie tiks pārvērsti, lai visi kopā tiktu aizrauti Kungam pretī gaisā.

Visi kopā! Vecāki un bērni, brāļi un māsas, draugi un mīļotie tuvinieki. Visi, kurus izšķīra nāves nežēlīgā roka. Uzmodināti vai pārvērsti, tie kopā ieies Dieva valstībā.

Un, ja Dievs liek teikt „kopā”, tad mēs noteikti viens otru tur pazīsim. Kāpēc gan ne? Ko nozīmētu vārds „kopā”, ja mēs savā starpā būtu svešinieki?

Tā Dievs mīlestībā ir apņēmies aplaimot savus izredzētos šajā brīnišķīgajā tālākajā dzīvē.

Tomēr nebūtu pareizi noklusēt skumjo patiesību, ka šī laimīgās savienošanās skaistā priekšrocība netiks piešķirta visiem. Visi to varētu iegūt. Dievs to vēlētos dāvāt bez izņēmuma visiem. Visi to varētu iegūt, tomēr tikai tie, kas pieņems piedāvājumu tikt glābtiem caur Jēzu Kristu, var cerēt iegūt Viņa apsolītās bagātās svētības.

Arī pārējie tiks uzmodināti, tomēr ne tajā pašā laikā un ne tādiem pašiem brīnišķiem piedzīvojumiem. 16 Viņu augšāmcelšana notiks tūkstoš gadus vēlāk un tikai tādēļ, lai sastaptos ar Dievu pēdējā tiesā. 17

„Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas.” 18

Visiem, kas mīl dzīvību un kas ilgojas atkal satikties ar saviem mīļajiem, vajadzētu atdot savas sirdis un rokas šī skaistā mērķa sasniegšanai, kamēr vēl ir laiks un kamēr ilgst tik daudzkārt nonicinātā Dieva žēlastība.

Artūrs Maksvels „Tava Bībele un tu”


1 – Ījaba grāmata 14:14
2 – Ījaba grāmata 14:14a,15 (angļu tulkojums)
3 – Ījaba grāmata 19:25-27
4 – Jāņa evaņģēlijs 5:25-29
5 – Jāņa evaņģēlijs 6:40
6 – Mateja evaņģēlijs 9:25
7 – Lūkas evaņģēlijs 7:14
8 – Jāņa evaņģēlijs 11:43
9 – Jesajas grāmata 61:1
10 – Jesajas grāmata 61:2,3
11 – 1. Korintiešiem 15:19-23
12 – 1. Korintiešiem 15:35-44
13 – 1. Korintiešiem 15:51-55
14 – Titam 2:13
15 – 1. Tesaloniķiešiem 4:13-18
16 – Jāņa evaņģēlijs 5:29
17 – Atklāsmes grāmata 20:5,12
18 – Atklāsmes grāmata 20:6

Uzdot jautājumu

Epasts