Vai Dievs nedzird? | www.PasaulesGals.lv

Nov 17 2010

Vai Dievs nedzird?

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Atis Čerņevskis

Daudzi pamato savu neticību Dievam, jo Viņš neatbildot. Otrā daļa cilvēku apgalvo, ka Dievs mīl cilvēku bez nosacījumiem un atbild vienmēr.

Vai tiešām Dievs, kas Bībelē ir attēlots kā saskarsmi ar cilvēkiem meklējošs Dievs, neatbildētu, ja Viņu meklē?

Ecehiēla grāmatā ir aprakstīts kāds gadījums, kad Israēla vecaji gāja pie pravieša un gribēja ko no Dieva uzzināt. Ecehiēla grāmatā 20:3 var lasīt ko Dievs atbild pravietim: “Cilvēka bērns, runā uz Israēla vecajiem un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: vai jūs esat nākuši pie Manis Man ko jautāt? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Es negribu, ka jūs nākat pie Manis ar jautājumiem,” – tā saka Dievs Tas Kungs.”

Visai neparasta atbilde. Jo sevišķi ņemot vērā, ka vaicātāji ir Dieva izredzētās tautas pārstāvji.

Bet Dievs nekad neatstāj neziņā zināt gribošu cilvēku kāpēc viņš nesaņemam atbildes. Saruna turpinās: „Tādēļ saki Israēla namam: tā saka Dievs Tas Kungs: vai arī jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkdievību ar viņu gānekļiem? Tiešām, ar savām elku upuru dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus.” (Ecehiēla 20:30-31)

Israēls, kā tauta bija sācis pielūgt akmens un koka dievus. Un tas bija iemesls, kāpēc dzīvais Dievs pat negribēja uzklausīt viņu jautājumu, nerunājot vispār par atbildes sniegšanu. Arī mūsdienās cilvēku tūkstošiem ir grūtības sadzirdēt atbildi no Dieva.

Dievs nav robots, Viņam ir sevišķas jūtas pret cilvēku. Otrā Mozus grāmatā 34:14 teikts: „Un nepielūdz citu dievu, jo Tas Kungs, kura vārds: greizsirdīgais, ir greizsirdīgs Dievs.” (no angļu val. KJV) Dievs nav arī enerģijas lauks, kas cilvēku ienīst vai mīl bez nosacījuma, jeb arī rīkojas pēc ieprogrammētiem nosacījumiem. Viņš pazīst mūs personīgi, Viņš runā ar mums personīgi, sniedz atbildes personīgi un mīl mūs katru personīgi. Un mēs atbildam Viņam personīgi ar savu pretmīlestību vai vienaldzību.

Israēla tautai bija uzkrāts milzums daudz zināšanu par Dieva esamību un to, ka Viņš ir dzīvais Dievs, kā arī par to kāds Viņš ir. Bet neskatoties uz to izraēlieši izvēlējas pielūgt un respektēt paša darinātus dievus. Mums šinī informācijas laikmetā ir pieejama vēl plašāka informācija kā izraēliešiem. Mums ir gan tā informācija, kas bija izraēliešiem, gan cilvēces piedzīvojums ar Dieva ierašanos cilvēka veidolā ēras mijā, gan mūsu pašu dzīves pieredze.

Un tomēr Dievs neatbild? Varbūt problēma ir līdzīga izraēliešu problēmai? Bet mēs taču lūkojamies ar izbrīnu uz senām kultūrām kur visa dzīve bija pakārtota reliģiskai dzīvei un dievu pielūgšanai. Un modernajā pasaulē vairs nav daudz, kas pielūdz akmens un koka tēlus. Ja nu vienīgi līdzība saskatāma lūgšanās lielo baznīcu statuju un bilžu priekšā.

Bet varbūt jālūko dziļāk, ko nozīme pielūgt? Un varbūt vēl dziļāk, ko uzskatam par Dievu?

Par Dievu gandrīz vai katram cilvēkam ir savs priekšstats nerunājot nemaz par dažādām baznīcām, reliģijām un filozofijām. Bet visiem cilvēkiem kopīgs, neskatoties uz ateistiskiem vai reliģioziem uzskatiem, ir tas, ka katram ir kāda autoritāte un ideāls, pēc kura tas tiecas, kaut kas, ko tas nespēj pārspēt, kam pakļaujas un līdzinās apzināti vai pat neapzināti. Cilvēks ir vienkārši radīts kā reliģiska būtne un tāds viņš ir un paliek neskatoties uz to, ko par to pats domā un kā aizpilda vajadzību pēc Dieva.

Lai arī kā šī autoritāte sauktos – universs, cilvēks pats, viss labais, kāds svētais, veiksme, nauda, popularitāte, vara, laime, sabiedriskais stāvoklis vai kas cits mūs attieksme pret šīm lietam rāda, kas tad ir mūsu faktiskais dievs, lai arī mēs tos nesaucam par dievu. Ne jau nosaukums nosaka kas ir mūsu dievs, bet attieksme. Mēs taču pat sadzīvē lietojam izteicienu: „Ak, es dievinu šo aktieri!” tādējādi izsakot savu apbrīnu un cieņu šai personai.

Otrajā Mozus grāmatā 20:3 teikts: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Kāpēc? Jo Dievam ir jūtas pret mums.

Un tas nav tikai Bībeles vecās derības uzskats. Kristus pats teica: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu” (Lūkas 10:27) Kristus pasīvo darbību pārvērš aktīvā – elku nepielūgšanas vietā Kristus aicina mīlēt īsto Dievu.

Un lai nebūtu pārpratumi, kurš no dieviem ir cienīgs būt Dievs Atklāsmes grāmatā 14:7 skaidri to identificē: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, … pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.” Un Jesaja papildina, ka dzīvais Dievs – radītājs ir tāds, kāds nav neviens cits: “Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu” (Jesajas 64:4)

Pielūgsmi mēs asociējam ar saliktām rokām, noliektu galvu un kāda teksta skaitīšanu, nu varbūt vēl pavadītu laiku baznīcā vai citā reliģiskā iestādē. Bet vai tā tiešām ir pielūgsme? Kristus teica:”… īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.”(Jāņa ev. 4:23) Tad vēl apustuļa Pāvila pirmajā vēstulē Tesaloniķiešiem 5:17 teikts: „…lūdziet bez mitēšanās Dievu.” Realizēt pareizu pielūgsmi, šķiet, fiziski nav iespējams, vai nu arī uzskats, ka teksta skaitīšana un noteikts ķermeņa stāvoklis ir pielūgsme, ir nepilnīgs.

Mūsu atbildes reakcija autoritātei un personai, kuru cienām, pēc kuras tiecamies, un kuru atdarinām ir faktiska pielūgsme. Tas, protams, ietver arī sarunu ar šo personu. Mūsu rīcība, jeb attieksme, jeb pielūgsme ir tas, kas norāda, kas ir mūsu faktiskais Dievs.

Tātad, ja man autoritāte ir kāda cita lieta vai persona, ne Radītājs, un, ja es cienu, apbrīnoju, tiecos un līdzinos pēc kā cita, ne sava Radītāja, es ne tikai esmu fokusējies uz nepareizu dievu, kuru Bībele sauc par elku, bet faktiski pielūdzu to ar savu rīcību, tādējādi paļaujoties uz paejošam radītām un nestabilām lietām.

Kas ir mans Dievs? Tas ir nopietnu pārdomu vērts jautājums gan tiem, kas sevi uzskata par dziļi reliģioziem, gan tiem, kas uzskata, ka nekalpo nekādam dievam. Un to varam noskaidrot nevis pēc tā, ko paši apgalvojam, bet gan pēc tā, ko faktiski pielūdzam, veltot tam laiku.

Tad nu, lasot Israēla vecajiem sniegto atbildi: „Tiešām, ar savām elku upuru dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai.” (Ec 20:31), varam arī sevi dažkārt pieskaitīt pie tiem, kas pat upurē savus bērnus citiem dieviem.

Pagānu pielūgsmes praksē nebija nekas neparasts, ka tika upurēti bērni, tā atdodot pašu dārgāko, lai remdinātu dusmīgo dievu dusmas. Dievam – Radītajam nekad nav upurēts neviens bērns, jo Viņam nevajag remdēt dusmas ar bērnu, kas cilvēkam ir pats dārgākais. Dievs gan ir upurējis pašu dārgāko – pats Sevi, lai mums nebūtu jāiet cauri šim pilnīgās nāves šausmām. Ja tā godīgi padomājam paši par sevi. Vai karjera, alkohols, mīlas dēkas, sabiedriskais stāvoklis un citas pirmās prioritātes lietas mums nav nekad atņēmušas bērnus? Vai neesam upurējuši visu šī “kaut kā” sasniegšanai? Ja esam, ja tas “kaut kas” ir viennozīmīgi ietekmējis mūsu dzīvi un tam esam pakārtojuši pārējas lietas, pat upurējuši bērnus. Tad nu esiet pazīstami – tas ir jūsu dievs, ko varbūt pat nezinot un līdz galam nepazīstot esiet pielūguši. Tanī pašā laikā, brīnoties par senām kultūrām un to fanātisko reliģisko dzīvi, mūsu sabiedrība dara tieši to pašu tikai nesaucot lietas īstajos vārdos. Mūsu dzīves tāpat ir pakļautas “reliģiskai” pielūgsmei. Bet tā kā Bībelē dzīvais Dievs to tik ļoti nosoda un lai samulsinātu cilvēku prātus pielūdzamo objektu vairs nesauc par dievu, bet par ideālu, zvaigzni, dzīves mērķi vai ko citu tam līdzīgu un cēlu.

Atklāsmes gr. 14:7 aicina pielūgt Radītāju, jo cilvēku izvērtēšana, jeb tiesa, ir klāt un zemes vēstures posms tuvojas beigām. Viņš – radītājs ir tas, kas visu ir radījis un kas vienīgais ir tiesīgs un spējīgs objektīvi izvērtēt katru personīgi.

Pēdējā grāmatā Kristus dod personīgu padomu: „Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies.” (Atkl 3:19) Saņemies un noliec savas dzīves prioritātes pareizā secībā, tad tas viss, pēc kā tiecies, iespējams būs vienkārši uzdāvināts. Kā solīts: Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mat 6:33)

Dievs priekš mums visu ir darījis tik ļoti vienkāršu, tāpēc nevajag sarežģīt vienkāršas lietas, jo dzīve jau tā ir sarežģīta valdošā ļaunuma dēļ.

Ja prioritātes būs pareizā secībā, Dievs ne tikai dzirdēs jautājumus, bet Viņa atbildes būs dzirdamas skaidri un nepārprotami: „un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes 30:21)

„Tā saka Tas Kungs: “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!” (Jer 6:16)

Uzdot jautājumu

Epasts