Esiet skaidrā prātā! | www.PasaulesGals.lv

Jūl 26 2008

Esiet skaidrā prātā!

Raksts publicēts plkst. 6:00 zem tēmas Bībelē teikts

esiet_skaidra_prata

Autors: Īzaks Kleimanis

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pētera 5:8)

Pietiek noskatīties vakara ziņas, lai saprastu, ka dzīve ir visai nedroša. Briesmas uzglūn uz ceļiem un ielām. Un bieži vien, kad cilvēks dodas tālākā ceļojumā, vai arī varbūt tikai iziet no darba uz mājām, vai no mājām uz darbu, viņu pavada zināmas bažas − vai viņš sasniegs mērķi. Vai nenotiks kāda nelaime, kāds uzbrukums, kāds negadījums, un viņš var arī mājās neatgriezties.

Vislielākās briesmas bez šaubām būtu tās, ka mēs nesasniegtu Debesu Tēva mājas. Tās mājas, kurās mēs patiesībā dzīvojam. Šeit virs zemes – tās ir mūsu pagaidu mājas. Tās mums visiem reiz būs jāatstāj, bet mūsu ceļš ved uz Tēva mājām, uz mūžīgām, uz laimes un miera mājām. Un šinī ceļā mums arī draud briesmas. Šinī ceļā mums var draudēt uzbrukums, un šī uzbrukuma rezultātā mēs varam nepārnākt mājās.

„Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks staigā apkārt kā lauva rūkdams.” Viens no svarīgajiem ieročiem, kā mēs varam pretoties šim pretiniekam, ir skaidrais saprāts. „Esiet skaidrā prātā!” Kamēr mēs esam skaidrā prātā un nomodā, pretinieks mūs nevarēs apturēt, un mēs tuvosimies vienmēr tuvāk un tuvāk mūsu mērķim.

Mateja 22:37, 38 būtībā ir aprakstīts mūsu mūžīgais mērķis, jo šeit tiek uzdots jautājums − kurš ir tas augstākais bauslis bauslībā? Un ja mēs šo bausli sasniegsim, tad jau mēs būsim gatavi priekš tās zemes, kur taisnība mājo: „Bet Jēzus tam sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”” Lai visa mūsu dzīves „programma” būtu mīlestība, lai mūsu rakstura galvenā iezīme būtu mīlestība un mēs iederētos šajā ģimenē, kur pats Tēvs ir mīlestība, kur Dēls ir mīlestība, tad te ir vajadzīgs pielikt – kā mēs lasām – sirdi un dvēseli, un arī visu savu prātu. Mobilizējot saprātu, mums ir jācenšas sasniegt šo mūsu dzīves augsto mērķi.

Ko spēj cilvēka veselais saprāts, ja viņš ļaujas Svētā Gara vadībai? Salamana pamācības 2:10, 11: „Jo gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos. Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs.” Saprāts, saprašana, atzīšana mūs paglābs – no nelaimēm, no sātana uzbrukumiem un pasargās mūs uz tā vienīgā ceļa, kas ved uz mūžību. Hozejas 4:6:„Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties.” Kāpēc iznīkst? − aiz atziņas trūkuma. Viss būtu, visas ceremonijas ir, un varbūt jūtas arī ir. Bet – atziņas nav, saprašanas garīgās lietās nav, un tas ir pietiekošs iemesls, lai cilvēks varētu aiziet bojā. Mēs atceramies, kas ir rakstīts par Berojas jūdiem Apustuļu darbos 17. nodaļā. (Viņi nosaukti par labvēlīgākiem, citos tulkojumos – godīgākiem par citās pilsētās dzīvojošiem.)

Un ko tad viņi īsti darīja? Viņi katru dienu pētīja un pārbaudīja − vai šīs lietas, ko tiem sludināja apustulis Pāvils, tiešām atbilst patiesībai. Tātad, kad Pāvils sludināja, viņi necentās iejusties kādās izjūtās, sasniegt kādu ekstāzi, bet viņi šķīra Bībeli un domāja − ko viņš īsti saka? Ko saprāts saka? Ar loģikas palīdzību – salīdzinot ar Rakstiem, viņi centās novērtēt Kristus Evaņģēliju. Un Kristus par viņiem saka − tie gan ir godīgi cilvēki, tie arī zinās manu vēsti novērtēt.

Pazudušais dēls Lūkas 15. nodaļā, viņš atgriezās pie sava tēva. Kas tad bija tas, kas lika viņam atgriezties? Vai tas bija jūtu uzplūdums? Nē, viņš “pie atzīšanas nācis” sāka kalkulēt savā prātā. Viņš saka − manam tēvam ir daudz algādžu. Viņi visi ir maizes paēduši, bet kur es esmu? Tur pat nedod to barību, ko cūkām, arī to man vēl liedz. Un viņš apsver − man ir kāda izeja, un šī izeja ir − es iešu pie sava tēva, es viņam atvainošos un pieteikšos par algādzi. Tas ir ļoti loģisks prāta gājiens. Un šis prāta gājiens bija tas, kas lika viņa celties un iet pie sava tēva, un kas arī beigās ļoti iepriecināja tēvu un viņu pašu.

Iedomāsimies pazudušo dēlu, ja viņam veselais saprāts nu varbūt tik skaidri nerunātu, bet virsroku ņemtu jūtas − nu kauns atgriezties tagad tēva mājās noskrandušam. Viņš tik lepni aizgāja, tagad skrandās jāatgriežas. Varēja būt kauns, vai ne? Ir cilvēki, kas līdzīgos gadījumos saka: „Lai es te iznīkstu, bet es nekad negriezīšos atpakaļ.” Varēja būt spīts, ka es negribu parādīt to, ka es esmu zaudējis. Tad viņš nevarētu atgriezties. Bet viņš izmantoja savu skaidro saprātu, un šis apsvērums viņu atveda atpakaļ tēva mājās.

Dievs vēlas, lai arī mēs paliekam skaidrā prātā, lai mēs aprēķinam, apdomājam, apsveram, kurš ceļš ir tas labākais. Vai ir kāds ceļš labāks nekā kalpot Dievam? Vai būs kaut kas labāks, ja mēs pretosimies Viņam? 1. Korintiešiem 10:22 – „Jeb vai gribam To Kungu izaicināt? Vai tad mēs esam stiprāki par Viņu?”

Es pazīstu vismaz kādus divus cilvēkus, kas pagrieza Dievam muguru tāpēc, ka Dievs nav uzklausījis viņu lūgšanas. Viņi lūdza par kādu lietu, un tas tā nenotika, kā viņi vēlējās. Un nu viņi saka − Vai Dievs ir, vai viņš nav, bet es negribu vairs ne Dievu lūgt, ne Dievam pateikties, nedz arī ko no Viņa gaidīt.” Nu, tā ir spītība; un tās ir stipras jūtas. Bet ja būtu skaidrais saprāts? Bībelē mums šis apvērsums tiek likts priekšā − vai tad tu esi stiprāks nekā Dievs? Vai tava dzīvība neatrodas Dieva rokās? Ko tu spītējies? Vai tev nebūtu labāk kapitulēt Dieva priekšā? Vai tev nebūtu labāk iepazīties ar viņa prasībām un līgt ar Viņu mieru? Nu tādi ir apsvērumi, no kuriem vadoties cilvēks var tikt pasargāts no sātana uzbrukumiem.

Sātans to labi zina. Sātans zina, ka kristieša skaidrais saprāts ir velna ienaidnieks. Un tāpēc viņš cenšas šo ieroci izsist no kristīga ceļinieka rokām.

Velns arī piedāvā cilvēkam gudrību. Ja jau cilvēks ilgojas pēc gudrības, tad sātans viņam piedāvā savu. Jēkaba 3:15,16 – „Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana, jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība.” Šodien pasaule ir saņēmusi lielu gudrību, kur nu vēl lielāku. Ir saskaldīts atoma kodols un kas vēl viss nav sasniegts. Tur ir vajadzīga liela gudrība, bet vai šī gudrība nes mieru? Vai šī gudrība nes laimi? Vai šī gudrība nes labklājību un saprašanos, un drošību? Katra gudrība, kurai nāk līdzi ļaunums, naids, tā nepasargās mūs no sātana, jo tā ir viņa gudrība. Tā ir tā cilpa, ar kuru viņš cenšas savaldzināt kristīgo ceļinieku.

Sātans cenšas iespaidot kristīgā ceļa gājēju, lai aptumšotu viņa skaidro saprātu. Sātans zina, ja kaut kas aptumšos manu skaidro saprātu, tad es zaudēšu spriestspēju, tad viņam būs iespējams mani pievilt un mani arī sagūstīt. Efeziešiem 4:17 – „Tad nu es jums piekodinu – Tas Kungs ir mans liecinieks – vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā” Un kā tad viņi īsti dzīvo? – „Savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva.” Prāts ir aptumšots un tad arī sirds ir apcietināta. Un nezināšana – jo viņi nevīžo painteresēties par to, kas ir tik ļoti svarīgs viņu laimei. Un sākums ir tas, ka aptumšots veselais saprāts.

Nu, mēs zinām nosaukt, piemēram, alkoholu. Šodien daudzi to sauc par cilvēces ienaidnieku Nr 1. Un pamatoti. Tiešām, tas ir neiedomājami, cik ļoti citāda būtu mūsu dzīve, ja tas alkohols nebūtu izgudrots. Vai arī – ja to nelietotu. Bet tas nav vienīgais cilvēces ienaidnieks, un tas nav vienīgais apreibināšanas līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks zaudē veselo saprātu. Ja jūs esat redzējuši jauniešus, ka nāk no deju klubiem, kādi ir viņu soļi, kāds ir viņu acu skats, kādas ir viņu runas, kāda destruktīva bieži vien ir viņu rīcība, tad jūs varat apliecināt, ka alkohols nav vienīgais, kas atņem cilvēkam skaidru saprātu. Daudzi, kas kādreiz noguruma brīdī mēģina atpūsties pie televizora, kas kādreiz mēģina izklaidēties pie saistoša romāna, ir piedzīvojuši un arī var apliecināt − alkohols nav vienīgais, kas cilvēkam atņem prāta skaidrību un dvēseles līdzsvaru.

Sātanam ir daudzi līdzekļu, kas aptumšo cilvēka saprātu, apreibina, dara viņu nespējīgu domāt, nespējīgu spriest un nespējīgu adekvāti uztvert realitāti. Aptumšot mūsu saprātu var arī jūtu uzplūdi. Sevišķi naids, dusmas. Un es gribu sacīt, priekš mums tas ir bīstamāks par alkoholu, jo pēc dusmām mums nav jāstāv rindā dzērienu veikalā. Mums nav jāieslēdz televizors, mēs varam sēdēt baznīcā un ļauties savā sirdī tādām jūtām, kas dara mūs par sātana upuriem un sātana ieročiem.

Sargāsimies no tādām jūtām, kas aptumšo mūsu veselo saprātu un dara mūs nevarīgus mūsu ienaidnieka priekšā. 1. Timotejam 2:8 ir runa par lūgšanām, kas ir pieņemamas Dievam. Vai mēs jūtam atkarību no tā, lai mūsu lūgšanas tiktu uzklausītas? Ja es jautātu šodien − vai starp mums ir kāds, kurš ir ļoti atkarīgs no tā, vai Dievs uzklausīs mūsu lūgšanas? Es domāju − visi mēs tādi esam. Mēs visi jūtam, ka mūsu dzīvē viss ir likts – nu, kā mēs sakām – uz vienu kārti, tas ir − uz mūsu lūgšanām. Vai Dievs uzklausīs mūsu lūgšanas, vai neuzklausīs. Un kādi ir lūgšanu noteikumi? − „Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” Ja rokas būs apgānītas ar grēkiem, ja ticība būs iedragāta ar šaubām, vai arī būs naids, dusmas, īgnums pret kādu cilvēku, pret labu vai sliktu cilvēku. Vienalga mūsu lūgšanas neuzkāps augstāk par šiem griestiem.

Jēkaba 1:19,20 – „Zināt, mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties, jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.” Darba ir dažādi paņēmieni un metodes, kā cilvēki strādā. Citi strādā ar apdomu, bet cits strādā dusmās, un viņam arī diezgan ātri kaut kas izdodas. Pie Dieva lietām, pie Dieva darba cilvēka dusmas neko labu nevar veikt. Neko lietderīgu, neko tādu, kas cilvēku pašu ceļ.

Dusmās pārvēršas cilvēka āriene. Es nezinu, vai starp mums ir kāds, kurš kādreiz cieš no dusmu lēkmēm, bet ja tāds būtu, tad es ļoti iesaku iegādāties mazu spogulīti. Un tanī brīdī, kad jums uznāk dusmas, apskatiet sevi spogulītī, un jūs redzēsit, cik neglīti jūs kļūstat. Acis mazas, šauriņas, ap muti tādas neglītas rievas un daudz kas vēl cits, ko vēl varētu sacīt. Un viss kopumā tas nozīmē − cilvēks zaudē Dieva līdzību. Mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, bet ja cilvēks pielaiž tādas jūtas savā sirdī, tad viņš visu to zaudē un pārvēršas kāda cita līdzībā.

Dusmās cilvēks izsaka vārdus, kurus vēlāk viņam nākas nožēlot. Pieņem lēmumus pret saprātu, pret godu, pret sirdsapziņu un pret ticību. Dusmojot kristieši zaimo Dievu, kļūst par izsmieklu neticīgajiem un sāpina savus vistuvākos draugus, kas viņiem to labāko vēl. Jūs būsiet lasījuši tādu statistiku, ka noziegumi – 60% un varbūt pat visi 80% – tiek pastrādāti alkohola iespaidā. Un tāpēc mēs no tā alkohola ļoti vairāmies. Bet sakiet, mīļie brāļi, no visiem noziegumiem cik % notiek dusmu iespaidā? Kā jūs domājat? Daudz vai maz? Es domāju, 100% no visiem varas darbiem, no visām nelietībām, ko cilvēki dara, ko cilvēks dara otram, ko cilvēks dara pats sev, ko cilvēks dara vistuvākajiem cilvēkiem − 100% tas tieši vai netieši notiek dusmu iespaidā. Dusmas var būt arī slēptas, ilgi sirdī lolotas, un tad tās aptumšo saprātu, pārvērš apziņu, un tas var izpausties visbriesmīgākajos un visnegaidītākajos veidos. Vai mums no šī briesmīgā “alkohola” nevajadzētu vairīties? Vai mums nevajadzētu no tā sargāties? Lai paši nekristu kādā līdzīgā noziegumā un nepārvērstos par sātana gūstekņiem, par viņa upuriem un arī par viņa darbarīkiem.

Mūsu sākotnējo Bībeles tekstu varētu pārfrāzēt šādi: „Esiet skaidrā prātā, jo sātans, tas grib, tas gaida to brīdi, kad mēs zaudēsim skaidro saprātu, lai mūs aprītu.” Ja mēs sev uzdodam jautājumu − kā saglabāt skaidru saprātu? Kas mums būtu jādara, lai to tiešām saglabātu un varētu droši ceļot un arī sasniegt sava ceļojuma galamērķi? Jesajas 11:1, 2 mēs lasām: ”Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” Atvase no Isaja celma − tas ir Jēzus Kristus. Isaja bija Dāvida tēvs. Un Kristus tiek saukts garīgā ziņā par Dāvida dēlu. Un šī atvase, tas nav neviens cits, kā Jēzus Kristus. Un, lūk − viņa raksturojums, kāds viņš bija savā zemes dzīvē? Viņam bija gudrības un saprašanas gars, padoma un atzīšanas gars.

Jēzum viņa dzīvē bija līdzjūtīga sirds. Bet viņam arī bija skaidrs prāts. Ja mēs padomājam par Jēzus zemes dzīvi, Viņa dzīves apstākļi bija ļoti sarežģīti. Viņa dzīves apstākļi bija tādi, kas cilvēku var viegli izsist no sliedēm, izsist no garīgā līdzsvara. Viņš bieži vien bija pārguris, bieži vien tika no cilvēkiem pārprasts, viņš bija vajāts un apdraudēts. Viņš sastapās ar cilvēka trulu naidu, ar dusmām, bet viņš pats nekad neļāvās šīm jūtām. “Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja” – tāds bija mūsu Pestītājs. Jāņa 18:22, 23 – „Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja…” (un ko viņš darīja? Jā, ir grūti to lasīt, bet tā tas ir rakstīts, un tā tas tiešām arī bijis) „…Jēzum iesita vaigā, sacīdams: „Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?”” Un ko Jēzus atbildēja? Vai Viņš atbildēja dusmās un sašutumā par to, ko tagad ir atļāvies šis būtībā rupjais, neizglītotais, neaptēstais sulainis, kas tur stāvēja Viņa priekšā? „Jēzus viņam atbildēja: „Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?””

Vai sāpes un sašutums šinī brīdī aptumšoja viņa saprātu? Mēs redzam, ka nē. Viņš vēl šajā brīdī mēģināja kādu saprašanās tiltu pārmest bezdibenim. Jo tā “gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības.” (Jēkaba 3:17) Un tāda bija gudrība, no kuras vadījās Jēzus Kristus.

Marka 15:22, 23 – „Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta. Un Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš to nepieņēma.” Vēsturnieki paskaidro, ka šis vīns sajaukts ar mirrēm, bija tāds apreibināšanas līdzeklis. Jeruzalemē bija speciāls tāds pulciņš, tādu žēlsirdīgo sieviešu pulciņš, kuras rūpējās par to, lai tiem, kas tiek vesti uz moku nāvi, iedotu šo žēlastības dzērienu. Tādu, kas viņus varēja notrulināt, apreibināt un līdz ar to remdināt sāpju izjūtu. Nu arī Pestītājam šī žēlsirdīgā sieviete piedāvāja šo dzērienu, bet Jēzus to neņēma. Kāpēc neņēma? Mēs tagad saprotam. Vēl cīņa nebija galā, līdz ceļa galam atlika patiesībā tikai daži soļi, bet šos soļus Viņš gribēja nostaigāt ar skaidru saprātu, un tāpēc Viņš negribēja neko lietot, kas varētu viņa saprātu aptumšot.

Un tagad būtībā ir jau atbildēts uz jautājumu − kā mēs varam saglabāt skaidru saprātu, kā mēs varam izsargāties no visa tā, kas aptumšo šo saprātu? Protams, mums ir jāizvairās no visiem ienaidniekiem, kas mūs var apdullināt un apreibināt, un notrulināt. Protams, mums ir jāaudzina saviem bērniem un sev pašiem pirmo tikumu – savaldību. Audzināsim to saviem bērniem, ieaudzināsim to sev, jo nevar otram ieaudzināt to, ko mēs paši neesam apguvuši. Bet pār visām lietām – “raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju.” Ja ir kaut kas, kas tevi izsit no līdzsvara, ja liekas, ka tagad nevar saglabāt ne saprātu, ne cilvēcīgo skatu, tagad ir jāuzsprāgst vai jālec gaisā, kā saka. Uzlūko Jēzu, kā Viņš stāv augstā priestera priekšā; iedomājies to sulaini, kas viņam sit pa seju, ieklausies tajos vārdos, ko Glābējs viņam atbildēja, centies ieskatīties sava Pestītāja acīs – un tu redzēsi, ka Viņa acis nav no naida sašaurinājušās. Viņa acīs ir nožēla un mīlestība, līdzjūtība un miermīlība pret šo cilvēku. Tāds prāts lai jums ir, kāds ir Jēzum Kristum! Raudzīsimies uz Viņu, centīsimies Viņu atdarināt, tad mēs arī saglabāsim savu veselo saprātu un arī būsim pasargāti uz ceļa, kas ved uz Tēva mājām!

2. Korintiešiem 12:20 „Es baidos, ka es nākdams neatrodu jūs tādus, kādus es nevēlos, un ka jūs neatrodat mani tādu, kādu jūs nevēlaties; ka tikai nav jūsu vidū ķildu, skaudības, dusmu, naida, apmelošanas, mēlnesības, uzpūtības, nekārtības.” Apustulis Pāvils gatavojās apmeklēt draudzi Korintā. Viņš drīzumā domāja ceļot uz Korintu un sastapties ar saviem brāļiem. Bet viņam bija lielas bažas, kad viņš domāja par šo apmeklējumu. Vai viņš varēs apsveikt viņus kā savus brāļus, vai šī sastapšanās radīs viņiem prieku? Vai varbūt tur būs tādas lietas, kuru dēļ visiem būtu jānoskumst? Mīļie, Jēzus drīz atgriezīsies uz mūsu zemi! Un arī Jēzum ir bažas, un šīs bažas ir pamatotas. Tās ir bažas par tevi un par mani. Kādi mēs būsim tanī brīdī, kad Kungs Jēzus nāks un mēs viņu redzēsim vaigu vaigā? Mīļie, centīsimies vienmēr, centīsimies katru brīdi būt tādi, lai sastapšanās ar mūsu Pestītāju nestu prieku Viņam un arī mums!

Avots: http://piezimes-bibele.blogspot.com

Uzdot jautājumu

Epasts