Kas man jādara, lai tiktu glābts? | www.PasaulesGals.lv

Jūl 15 2010

Kas man jādara, lai tiktu glābts?

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Atis Čerņevskis

Izvēle – tīra sirdsapziņa.

Kad cilvēks sāk domāt, viņš ātrāk vai vēlāk sastapsies ar Dievu un tad nākas izvēlēties vai atzīt Dieva autoritāti vai nē, būt glābtam vai nē. „Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom 1:19-20)

Lai atliktu izvēli, cilvēki dažkārt mēģina nedomāt. Domāšanu var slāpēt ar alko-holismu, darba-holismu vai kādu citu „holismu”, kas attālina realitāti un dod labas sajūtas. Dažkārt šķiet, ka izdevīgāk būt ļoti aizņemtam nekā izdarīt izvēli. Bet no šīs izvēles aizmukt nav iespējams. Visi cilvēki izdara izvēles.

Īstenībā brīvā izvēle ir vienīgais, kas mums tā patiešām pieder, un ar ko pilnībā varam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pārējais, kas mums it kā pieder ir visai iluzors un relatīvs savas piederības ziņā. Pastāv arī uzskats, ka garīgā izvēle ir reizi mūžā, tad kad visu par Dievu esam uzzinājuši un tad pēc šīs izvēles kā pa sliedēm iebraucam debesīs. Bībeliskais viedoklis ir nedaudz savādāks.

Apustulis Pāvils runā par pagāniem (cilvēkiem, kam par dzīvo Dievu ir visi mazs priekšstats) kas nezinādami bauslību (bauslība ir Dieva atklātais savstarpējo attiecību minimums) dzīvodami pēc labākā ko saprot un pēc sirdsapziņas pieņem pareizus lēmumus un izdara pareizas dzīves izvēles par labu Dievam: „Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno,…” Rom 2:14-15

Tāpat Pāvils runā par tiem kas jau piedzīvojuši kāds ir Dievs un pēc tam izdara aplamas izvēles: „Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?” Gal 4:9

Savu brīvo izvēli realizē visi un ikdienas, vienlīdz atbildīgi un efektīvi gan tie, kas neko daudz nezina par garīgiem jautājumiem, gan populāri evaņģēlija sludinātāji un reliģiju līderi. Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi. Izvēles tiek realizētas nepārtraukti visa mūža garumā. Katram ir savas atbildības un katram ir savas izvēles, sev atbilstošā izpratnes līmenī, bet to rezultāts ir identisks – par labu Dievam un Viņa ideāliem vai pretēji.

Ar izvēli, ko atbalsta vai neatbalsta sirdsapziņa arī ikdienišķos jautājumos, cilvēks atļauj vai neatļauj Dievam ierakstīt bauslību savā sirdī. Bauslība sirdī, kaut arī nelasīta uz papīra, izraisa rakstura izmaiņu lēni un nemanāmi un tanī pašā laikā pamatīgi. Tāpat, kā apspiesta sirdsapziņa padara cilvēka raksturu nejaukāku, tā rīkošanās vienmēr pēc labākās sirdsapziņas raksturu padarīs cēlāku un ātri vai vēlu novedīs līdz atklātai Dieva atziņai. Un tiem, kas iepazinuši Dievu, sirdsapziņa atjaunosies, tos vadot tālāk pretī pilnībai.

Apziņa, ka ir problēma un ideāli.

Nekas nav bezcerīgāks par smagi slimu cilvēku, kas ir pilnīgi pārliecināts, ka ir vesels. Slimniekam atzīt, ka ir slims varētu būt nepatīkami, bet tanī pašā laikā tā ir vienīgā cerība izārstēties, apzinoties  nepieciešamību vērsties pie ārsta.

Cilvēkam ir bezcerīgi tikt dziedinātam, ja viņš ir pārliecināts, ka ar viņu ir viss kārtībā. Nav nekļūdīgu cilvēku un Bībelē tas izteikts pilnīgi skaidri sekojošiem vārdiem: „..jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Rom 3:23 Tiem, kam šķiet, ka viss kārtībā, ir vai nu zemi ideāli, vai nu slāpēta sirdsapziņa un domāšana.

Bībelē, it sevišķi Svētajos rakstos, kas sarakstīti pirms Jēzu dzimšanas, aprakstīti visai pretīgi un cietsirdīgai notikumi atklājot cilvēku kļūdu (ko Bībelē sauc par grēku) sekas visā to pretīgumā. Šiem notikumiem pretstatīti Dieva nesamērojami augstie ideāli, pret kuriem jebkuram kaut nedaudz paškritiskam cilvēkam būtu jāsajūtas īstam nelietim. Atzīt kļūdas ir tik sāpīgi pašlepnumam, bet tā ir vienīgā cerība izārstēties un manīties.

Sabiedrība un pat kristīgās baznīcas šobrīd iet pretēju ceļu nerunājot un nesaucot kļūdas savos vārdos, bet apslāpējot sirdsapziņu ar „Tu esi individualitāte” un „visi tā dara”. Pateikt diagnozi vienkārši ir nepopulāri, kurš tad grib būt „sliktais”. Bet bez indivīda un sabiedrības apzināšanās, ka viss pašam nav kārtībā, un, ka esmu kļūdījies, morālais progress ir pilnīgi neiespējams. Nerunājot vispār par izglābšanos no šīs kļūdu nolādētās zemes, kur lēmumi pārsvarā ir apzināti ļauni, labākā gadījumā kļūdaini. Tagad vairums lepojas, ka ir līdzībās runājot slimi un kļūdaini. Ienīst savu nelabvēli un to apbēdināt ir norma, stress un uztraukums ir dzīves sastāvdaļa, visu vajag ātri un tagad, tas jau nekas, ja laipnību izrāda tikai tad, ja ko vajag. Izdevīgums taču ir svarīgāks par uzticību un ņemt visu kas sagādā baudu ir pareizā dzīves filozofija. Grūti iedomātie bezcerīgāku situāciju ceļā uz normālu sabiedrību ar normāliem cilvēkiem, kuru  rakstura, īpašības aprakstītas ap. Pāvila vēstulē Galatiešiem: „..mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Gal 5:22 Gribu tikai piebilst, ka šīs īpašības domātas visas kopā un vienmēr, neskatoties uz apstākļiem. Vairums no mums labprāt atrastos šādu cilvēku sabiedrībā. Bet kāpēc lai paši nebūtu tādi? Pirmais solis ir atzīt, ka man minētās īpašības nav vēlamajā koncentrācijā, un ka man ar to ir problēma.

Tiem, kam nav problēmas, nav arī risinājuma, kaut gan problēma pastāv, neskatoties vai cilvēks to atzīst vai nē. Ja ir problēma tai ir risinājums.  „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Tur pretī Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” Jāņa 1:9,8

Problēmas atzīšanā nevis noliegšanā ir risinājums.

Nekāp uz to pašu grābekli

Ja nu reiz esam sastapuši Dievu un sapratuši, ka ar mums viss nav kārtībā, to atzinuši un saņēmuši piedošanu par mūsu kļūdām, mēs nebūtu visai gudri, ja apzināti un nevērīgi atkārtotu kļūdas. Kā tautā saka uzkāptu uz tā paša grābekļa.

Parasti kļūdu atkārtošanas iespēja ir tieši proporcionāla kļūdas apzināšanās rūgtumam. Ja saskatām kļūdas visā to pretīgumā un to, kādas negatīvas sekas tās atstāj, tad normāli to negribas atkārtot. Dievs nepamet nevienu likteņa varā. Viņš pamāca un, ja nepieciešams, pārmāca, lai neviens neiekristu atkal purvā, no kuras tikko tika izvilts. Kristus nav tikai kāds, kas nepārtraukti velk ārā no purva, bet gan kāds, kas sadarbojoties ar cilvēkiem, nodrošina, ka neiekrītam purvā atkārtoti. Nodrošina mūsu brīvību no kļūdu apburtā loka. „Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” Gal 5:1 „..to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” 1. Jāņa 2:1

Daudzi aprobežojas ar problēmas apzināšanos, piedošanas saņemšanu un atbrīvošanu no pagātnes grēkiem un pēc laika ar Kristus izkārtni atgriežas dzīvē un problēmās, kas bija iepriekš. Tikai tagad ir apziņa, (noslāpēta sirdsapziņa) ka vis ir kārtībā. Tas ir dabīgi, ka cilvēks pats nevar mainīties: „Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai leopards var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem.” Jer 13:23 Bet, ja turpinām sadarboties ar Dievu un turpinām būt neapmierināti ar mūsu īpašībām, Dievam ir risinājums. Viņš dod ne tikai brīvību no pagātnes nejēdzībām, bet maina cilvēku, ka viņš nedara nejēdzības nākotnē, ne tikai tādēļ, ka cilvēkam kļuvis stiprs gribasspēks, bet tādēļ, ka nejēdzības tam šķiet pretīgas. Dievam ir risinājums. „Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Lūk 18:27 „..Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā.” Ēbr 10:16 „Kad jūs tad pieminēsit savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus, tad jums pašiem būs riebums savu noziegumu un nelietību dēļ.” Ec 36:31

Gatavība būt Dieva vadāmam neskatoties uz cenu.

“Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” Mark 10:17 prasīja Kristum kāds turīgs jauns cilvēks.

Jēzus atbildēja: „Tu baušļus zini?” un izrādījās, ka jauns cilvēks bija darījis visu ko bija dzirdējis, ka tas ir pareizi. Viņš bija cienīja vecākus un nevienu nebija apzadzis un sabiedrībā šķiet bija pozitīvais tēls. Un teikts: „Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst – ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man.” Mark 10:19-21

Tas bija labi, ka jauneklis bija cienījams sabiedrībā un, ka nebija nevienu apzadzis. Jēzum tas simpatizēja un tādēļ Viņš uzrādīja nākošo trūkumu, to nosaucot vārdā, un deva padomu, kā problēmu atrisināt.

Bet, par nožēlošanu, tā vietā, lai priecīgi sekotu Jēzum, kur nu viņš to vadītu, jauneklis: „.. par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.” Mark 10:22

Grūti ir atzīt problēmu. Lai arī labs cilvēks, viņš bija bagāts. Bet ne jau naudas daudzumā bija problēma, bet gan drošības sajūtā, ko dod nauda, jeb arī kas cits izņemot Dievu. Jaunais, labais un cienījamais cilvēks nebija gatavs paļauties uz Jēzu vairāk kā uz savu stabilitātes avotu. Jauneklis bija gatavs iet ar Kristu tikai tik tālu, kamēr tas viņam ir pa ceļam un ir izdevīgi. Viņš nebija gatavs sekot Kristum, ja tas prasa iziet ārpus savas komforta zonas. Un evaņģēlijs ziņo, ka viņš aizgāja bēdīgas – uz citu pusi, ne to, kur Jēzus viņu aicināja.

Bez iziešanas no savas komforta zonas nevar izjust kā Dievs vada, māca un izglīto, kā pārveido raksturu un līdz ar to nav iespējams iepazīt Viņu un būt kopā ar Viņu. Dieva klātbūtni nevar nopelnīt ne par kādu naudu, nedz arī izteikt tās vērtību naudā. Dieva klātbūtne ir par brīvu, bet tanī pašā laikā tas prasa visu. Un Dieva valstība sākas tur, kur ir Dievs.

“Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Mk 1:15

„Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.”” Atkl 21:3

Uzdot jautājumu

Epasts