Atklāsmes grāmatas eņģeļu vēstījums 3 | www.PasaulesGals.lv

Jan 20 2010

Atklāsmes grāmatas eņģeļu vēstījums 3

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Kristus otrā atnākšana

Lasi vispirms Atklāsmes grāmatas eņģeļu vēstījums 1 un Atklāsmes grāmatas vēstījums 2

Autors: Atis Čerņevskiszvērs

Trešā eņģeļa vēstījums

„Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.”” (Atkl. 14:9-11)

Tā pati Bābele, par kuras galu ziņoja otrais eņģelis, sēž uz zvēra, par kuru brīdina trešais eņģelis. Zvērs Bībeles pravietiskajos aprakstos vienmēr apzīmē politisku varu, jeb lielvaru. Atklāsmes grāmatā arī lasām ”Tur es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi.” (Atkl. 17:3) Ekumēniskā ļaužu grupa – Bābele sēž, balstās uz kādu politisku varu, kas viņu nes. Zvērs, par kura pielūgšanu brīdina trešais eņģelis aprakstīts Atklāsmes 13. Nodaļā, ir skaidri identificējams kā Vatikāns.

Vatikāna varai visvairāk uzticas katoļu baznīcai piederošie ļaudis, bet mūsdienās arvien vairāk to dara arī protestantu baznīcas,  kuras atgriežas Vatikāna paspārnē ar sadarbības un vienotības saukli zem ekumenisma izkārtnes. Lai gan šinīs baznīcās ir daudzi brīnišķīgi, sirsnīgi un patiesi Dieva ļaudis, ekumēniskā kustība vienalga ir un paliek Bābele. Tieši pie šiem  ļaudīm Dievs vēršas ar aicinājumu to atstāt Atklāsmes grāmatas 18. nodaļā. Ja agrāk protestantisms balstījās uz Bībeli un tikai Bībeli, Kristu un tikai Kristu, tad tagad dzīvojam laikā, kad šīs vērtības tiek pārskatītas. Ja Luters bija viens no šo principu pamatlicējiem, tad Lutera sekotāji, reformācijas flagmaņi šobrīd iekļaujas ekumenismā un pulcina ap sevi citus protestantus, lai atgrieztos Vatikāna apskāvienos.

Un Vatikāns šādu līdera un balsta pozīciju atšķirīgu no citām ekumenisma dalībniecēm ir skaidri deklarējis kaut vai norādījumos lietojot terminu „māsu baznīcas: „Tam vienmēr jābūt skaidram, kad izteiciens „māsu baznīcas” tiek lietots tās pareizajā nozīmē, ka viena, svēta, katoliska un apustuliska Universāla Baznīca nav māsa, bet māte visām citām baznīcām”

Mūsdienu ekumenisma kustība nav tik daudz apvienošanās bet gan atgriešanās pie viduslaiku modernizētas sistēmas kad valsts, baznīca un finanses ir koncentrētas baznīcas rokās. Ekumenisms ir noklīdušo meitu atgriešanās pie mātes Baznīcas. Tādēļ arī Jānis redz sievieti kas sēž uz zvēra. Zvēra, kas ir ne tikai garīga, bet arī iespaidīga politiska un iespējams finansiāla vara.

Bet trešā eņģeļa brīdinājums ir nepārprotams:  „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns. (Atkl 14:9-10) Pirmais eņģelis jau vēstīja par to, kas tad ir jāpielūdz: ”pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.” (Atkl 14:7), un mēs jau pārrunājām, ka pielūgsme savā būtībā tas ir tas, kas ir mūsu vērtību sistēmas pamatā, kas ir mums pats svarīgākais, kam tad mēs pakļaujamies un uz ko paši tiecamies. Trešais eņģelis faktiski brīdina, ja kas paļaujas un cer uz garīgām, politiskām vai finansiālām autoritātēm apvienotām vienā vai vairākās personās, Vatikāna vai citas lielvaras (zvēra tēla) izpildījumā rūgti vilsies, jo tie nerēķinās, ka Radījis arī ir garīgs, politisks spēlētājs, un ne tikai. Radītājs ir kas vairāk, Viņš ir radījis arī tos, kas pieprasa pielūgsmi sev. Radītājs atbildot uz pielūgsmi ir ne tikai spējīgs dot ilūziju, bet atrisināt mūsu problēmas – garīgas, politiskas, finansiālas, veselības un dzīvības.

Kā ziņo trešais eņģelis, pielūgsmei ir sekas: „ pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas.” (Atkl 14:9) Zīme vienmēr ir īpašuma apliecinājums. Ko cilvēks pielūdz, tā īpašums viņš ir. Ja pārfrāzējam varētu teikt tā: uz ko cilvēks paļaujas, tam viņš pieder. Un ir tikai divi īpašnieki, viens ir Radītājs un otrs – šīs zemes pagaidu valdnieks – sātans. Ja paļaujamies apzināti vai neapzināti uz šīs zemes radītām lietām, tad mēs piederam šīs pasaules pagaidu valdniekam sātanam. Viņš tad uzliek savu zīmi, ko ar savu apzinātu vai neapzinātu rīcību esam pieņēmuši. Droši vien naivi būtu domāt, ka zīme būs tetovējums vai mikročips, ko var nokasīt vai izoperēt. Šeit atkal tiek lietota simbolu valoda, apzīmējot pieri ar intelektu un roku ar rīcību. Sātanam, acīmredzot,  nevajag mūsu intelektuālo piekrišanu, viņam pietiek kaut ar mehānisku rīcību, kas apliecina uzticēšanos kādai no viņa kultivētām vērtībām varai, naudai vai citai radītai lietai. Paļaujoties uz Radītāju, kurš ciena savu radījumu brīvo gribu, ir savādāk. Viņš akceptē tikai apzinātu pielūgsmi,  to norādot attiecīgā simbolu valodā “Nesamaitājiet zemi, ne jūru, ne kokus, kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm.” (Atkl 7:3)

Kas tad varētu būt šī zīme, kas tiek pieņemta? Lasot pirmo eņģeļa vēstījumu, jau secinājām, ka nedēļas cikla ievērošana, kā to ir iekārtojis Radītājs, ir veids, kā cilvēks akceptē Dieva autoritāti Viņu pielūdzot Radītāja iekārtotais nedēļas cikls ir sešu dienu darbs un septītās dienas (mūsdienu sestdiena, Bībelē saukta sabats) atpūta. Likumsakarīgs ir teksts, kas norāda uz pareizu atpūtas dienu, kā zīmi starp radījumu un Radītāju: „Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis.” (Ec 20:12)

Alternatīva atpūtas diena, jeb mūsdienu pirmā nedēļas diena (svētdiena) arī ir zīme, cilvēku radīta varas zīme,  tā ir arī saules pielūgsmes diena, maldinoši latviešu valodā nosaukta par svēto dienu, ko 321. gada 7. martā Romas imperators Konstantīns legalizēja izdodot likumu, kurā bija sekojošs teksts „ Svētajā saules dienā lai miertiesneši un cilvēki, kas dzīvo pilsētās atpūšas, un lai visas darbnīcas ir slēgtas.” Codex Justinianus, lib. 3, tit. 12, 3; trans. in Philip Schaff, History of the Christian Church, Vol.3 (5th ed.; New York: Scribner, 1902), p.380, note 1.

Kāpēc atklāsmes grāmatā tā ir nosaukta par zvēra, jeb Vatikāna zīmi? Tādēļ, ka Vatikāns ir pieņēmis to kā savas autoritātes zīmi. Lūk, kaut vai viens citāts no vairākiem, kas rakstīts katehismā zem izklāsta par trešo bausli: „Tādēļ ievērojot svētdienu viņi atzīst Baznīcas pilnvaras iesvētīt svētkus un noteikt kas ir grēks; un neievērojot atpūtu pēc tās (Baznīcas) pavēles viņi atkal noliedz faktiski to pašu varu.” The Douay Catechism (An Abridgment of the Christian Doctrine) of 1649, by Henry Tuberville, D.D., published by P. J. Kenedy, Excelsior Catholic Publishing House, 5 Barclay Street, New York, approved and recommended for his diocese by the Right Rev. Benedict, Bishop of Boston, April 24th, 1833, pages 57-58. Daži šo autoritātes zīmi pieņem no intelektuāli reliģiskā viedokļa – uz pieres, citi to visu nosauc par reliģiskām muļķībām un strādā, lai sapelnītu naudu labākajā tirdzniecības dienā – septītajā nedēļas dienā sestdienā un tikai pēc paraduma atpūšas svētdienā, tādējādi neapzināti pieņemot autoritātes zīmi uz savas rokas. Dienu svinēšana reducējas uz pielūgsmi , uz to kas mums ir vissvarīgākais  Radītājs ar Viņa atpūtas dienu, vai šīs pasaules pagaidu valdnieks ar jeb kuru citu atpūtas dienu.

Trešais eņģelis brīdina tos, kam būs zvēra zīme:  ”..tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns.” (Atkl 14:10) Tikpat reāli kā šobrīd notiek ekumenisms un tautas tiek dzirdītas ar Bābeles – sajaukuma ekumēnisma netiklības vīnu, ar attiecībām, kas nav savstarpēji savienojamas pielūdzot zvēru un Radītāju, tikpat reāli tie, kas pielūdz vai paļaujas uz jeb ko citu nevis Radītāju, tiks dzirdīti ar Dieva dusmu vīnu, respektīvi, tiks iznīcināti. Iznīcināšana par nožēlu ir pilnīga un galīga, tomēr taisnīga, un respektējot katra cilvēka brīvo izvēli, kuras realizācija notiek tagad.

Ja sirdsapziņa saka, ka ir kas jāmaina, nevajadzētu to atlikt ne brīdi, jo mēs nezinām cik ilgi šāda iespēja vēl būs dota katram mums individuāli un mums kā cilvēcei kopumā. Neatlieciet domāšanas un pielūgsmes maiņu dēļ ekumēnisma solījumiem par brīnišķīgo vienotību noklusējot, kas ir tā pamats- tradicionāla paļaušanās uz naudu, garīgām autoritātēm, politiķiem vai līdzcilvēkiem.  Un kā Apustulis Pāvils arī raksta: „.. neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.” (Ef 4:30)  Jo tas ir to vērts, būt par Radītāja īpašumu.

Uzdot jautājumu

Epasts