Atklāsmes grāmatas eņģeļu vēstījums 1 | www.PasaulesGals.lv

Jan 08 2010

Atklāsmes grāmatas eņģeļu vēstījums 1

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Kristus otrā atnākšana

Autors: Atis Čerņevskis

Par Atklāsmes grāmatu tās pašā pirmajā pantā lasāms: „Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā” (Atklāsmes gr. 1:1)

Tātad Atklāsmes grāmatā ir kas mums ļoti būtisks. Atklāsmes grāmatas vēstījums ir:

1. Nācis no Dieva

2. Atklāts caur Jēzu Kristu

3. Atklāts tiem, kas ir Dieva kalpi (var būt jebkurš ja to vēlas)

4. Atklāts, kam jānotiek drīzumā.

Atklāsmes grāmatā ir daudz noderīgu ziņojumu, kas ļauj mierīgi skatīties nākotnē un saprast, kas pasaulē notiek šobrīd.

Šinī sērijā īsi gribu aplūkot vēstījumu un to nozīmi ko pauž trīs eņģeļi, kas pēc Atklāsmes grāmatas struktūras un konteksta norāda, ka tie ir pēdējie norādījumi un aicinājumi cilvēkiem pirms notiek milzu pārmaiņas ar mūsu zemeslodi, un varētu būt ļoti noderīgi katram lasītājam.

Pirmā eņģeļa vēstījums.

Atklāsmes grāmatā 14:6 rakstīts: Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām;

Jānis atklāsmēs redz eņģeli, kas Bībeles simbolu valodā norāda uz vēsti no Dieva, kas tiek izplatīta visai zemeslodes sabiedrībai. Eņģelis ir pašā debesu vidū – visiem labi saskatāmā vietā. Eņģelim ir mūžīgs evaņģēlijs, jeb citiem vārdiem sakot laba ziņa, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule.

Un ziņojums, kuru visi dzird, ir sekojošs: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”   Atklāsmes grāmatas 14:7

Ko tas nozīmē bīties Devu? Diezin vai tas nozīmē bailes. Kristus dzīvoja, lai parādītu kāds ir Dievs un, lasot evaņģēlijus, nešķiet, ka Kristus mēģinātu panākt, lai kaut vai viens cilvēks no viņa badītos. Tieši pretēji, bērni bija Jēzus draugi. Viņš arī mācīja savus sekotājus „ To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds” (Marka ev. 12:30) Bet mīlestība pret būtni, kas ir ne tikai pārāka, bet ir visas planētas, dzīvības un neaptveramā kosmosa planētu radītājs ietver arī ārkārtīgu cieņu, apbrīnu un godbijību.

Nevaram ar godbijību uzlūkot Dievu, kas ir pasaku tēls vai leģenda. Nevar bijību izjust pret pozitīvo enerģiju, dievu zālē, kokā un vai kādā citā dabas objektā. Vairums cilvēku pat neaizdomājas līdz šādiem filozofiskiem uzskatiem par Dievu. Tomēr katram, kaut arī tas neuzskata sevi par reliģiozu, ir savs dievs, kuru tas respektē, varbūt pat baidās no tā. Ir pamats baidīties no notikumiem tikai tiem, kas stūrgalvīgi ignorē dzīvo Dievu.

Normāla apbrīna un godbijība izraisa cieņas apliecinājumu un novērtējumu, kam seko attiecīga rīcība. To arī nozīmē vārdi „dodiet Viņam godu.”

Un tālāk seko paskaidrojums:  „ jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Ir klāt laiks, kad notiek tiesa, kuru vada pats Dievs. Interesanti, ka no grieķu vārda „krisis” kurš iztulkots, kā „tiesa” ir cēlies šobrīd tik daudz locītais vārds „krīze”. Faktiski tas nozīmē izšķirt, sadalīt, veikt izlasi un izteikt viedokli. Eņģelis brīdina, ka ir pienācis tas brīdis, kad  Dievs katru personu izvērtē un teju, teju izteiks savu viedokli. Lasot Bībeli mēs jau varam noprast, ko Dievs vērtē pozitīvi un par ko ir sarūgtināts. Bet šoreiz tas nav viedoklis it kā no malas, tas vairs nav padoms, kā tas ir bijis līdz šim. Dieva spriedums ir ar sekām ik vienam, neskatoties vai tas ticēja, vai neticēja, vai uzskata sevi par reliģiozu, vai nē. Spriedums ir galējs, un nav ne atceļams, ne pārsūdzams.

Neizturēties godbijīgi pret Dievu, kas tūlīt izteiks spriedumu, ir muļķības vai plānprātības pazīme. Mums labvēlīga tiesas sprieduma priekšnoteikums nav tikai godbijīgā attieksme, bet cieša draudzība ar Dievu, kas izraisa mūsos apbrīnu, godbijību, cieņu un mīlestību, kā arī maina domāšanu un dzīves veidu ar visām tās vērtībām.

Pielūgsme nenozīmē atrašanos sevišķā pozā, skaitot kādu pantiņu. Pielūgsme ir dzīves veids. Pielūgsmes objekts ir tas, kas ir mūsu vērtību sistēmas pamatā. Vairums savu pielūgsmi vienkārši realizē dzīvē, jeb dievina, uzticas, cer un paļaujas uz citām radītām lietām, piemēram, savu izveicību, gudrību, labklājību, varu vai vienkārši veiksmi. Eņģelis skaidri identificē Dievu, kurš ir tā vērts, lai Viņu dievinātu, cienītu un pēc kura veidotu savu vērtību sistēmu, kas galu galā jāpielūdz un uz kuru ir jāvērš sava pielūgsme. Tas ir Dievs  „ kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus”. No komunisma attīstības vēstures ir skaidrs, ka evolūcijas rašanās un realizācija ir cieši saistīta ar Dieva noliegšanu. Un cik dīvaini ir mūsdienu kristīgo teologu mēģinājumi savienot evolūciju ar radīšanas stāstu, atņemot Dievam godu par Viņa spēku „Tad Dievs sacīja: .. Un tā tapa.” (1. Mozus 1:9) Bībeliski nav šaubu par nedēļas ciklu, jo radīšanas stāsta beigās Dievs runā par kādu dienu, kuru Viņš nošķir kā piemiņu šim darbam „Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.” (1. Mozus 2:3) Evolucionistu tālejošais mērķis ir ne tikai atņemt Dievam godu par prātam neaptveramu radīšanu, to pārvēršot miljonu gadu periodos, bet arī sagrozīt iknedēļas ritmu. Šodien lielākā daļa kristīgās un ateistiskās pasaules ir vienisprātis, ka jāatpūšas un jāvelta dievam kā brīvdiena saules diena, jeb svētdiena, pretēji Dieva pavēlei, ko Viņš atgādināja ebreju tautai senatnē: „Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt,” Un Dievs skaidri paskaidro kāpēc: „Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās. Tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” 2 Mozus 20:10-11 Ādams un Ieva nebija ebreji, tātad tas neattiecas tikai uz ebrejiem, bet uz visiem.

Tieši tiem pašiem, kas radušies no Ādama un Ievas eņģelis vēsta šo aicinājumu: „..tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām.” (Atklāsmes grāmata 14:6) Interesanti, ka šajā eņģeļa vēstī atkal atgādināts par goda došanu Radītājam, pieminot radīšanas stāstu. Ar pirmās nedēļas dienas (svētdienas) svinēšanu pagāni gadu simtiem deva un dod godu saulei, bet Dievs – Radītājs nošķīra septīto dienu (sestdienu) kā svinamu dienu, ar kuras atzīmēšanu tiek godināts pats Radītājs. Vai nav pienācis laiks mums izvērtēt, kuru dienu un kā svinam, pirms Dievs izsaka savu vērtējumu par mums?

Sevis izvērtēšana vēl aktuālāka kļūst uzzinot, ko saka otrais un trešais eņģelis. Bet par to nākošajās sadaļās.

Uzdot jautājumu

Epasts