Kas ir grēks? | www.PasaulesGals.lv

Aug 25 2008

Kas ir grēks?

Raksts publicēts plkst. 22:23 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Māris Mols

Nekristieši jēdzienu grēks saprot kā “slikts darbs” vai “kaut kas aizliegts bet patīkams”.

Kristiešu uzskati par to dalās un definīcijas ir ļoti dažādas. Skaidrs ir viens – grēks tā ir galvenā mūsu problēma, kura ir jārisina, jo tā neļauj mums būt laimīgiem. No tā, kā mēs sapratīsim, kas tad īsti ir mūsu problēma, ir atkarīgs, kādu risinājumu mēs izvēlēsimies.

Ko Bībele saka par grēku. Ja vēlamies noskaidrot kāda Bībeles jēdziena nozīmi, tad viens no ieteikumiem ir – atrast vietu, kur šis jēdziens Bībelē parādās pirmo reizi. Pirmais grēks ir aprakstīts 1. Mozus 3. nodaļā. Stāsts par Ādamu un Ievu demonstrē grēka būtību.

Dievs radīja pirmos divus cilvēkus – vīrieti un sievieti un iestādīja dārzā laba un ļauna atzīšanas koku, no kura viņš aizliedza ēst. Cilvēki tomēr ēda no šī koka – un tas bija grēks.

Vienkārši un tomēr sarežģīti. Domājot par šo stāstu rodas daudz jautājumu.

1. Kāpēc Dievs iestādīja šādu koku?

2. Kāpēc Dievs aizliedza ēst no šī koka?

3. Kāpēc cilvēkam bija jāmirst?

4. Kāpēc cilvēks ēda?

5. Ko tagad darīt, lai situāciju labotu?

Populārās kristīgās atbildes uz šiem jautājumiem būtu šādas:

1. Dievs iestādīja šo koku, lai dotu cilvēkam brīvu izvēli.

2. Dievs aizliedza viņam ēst no šī koka, lai viņu pārbaudītu, vai viņš būs paklausīgs un uzticīgs.

3. Cilvēkam bija jāmirst, jo viņš bija pārkāpis Dieva likumu un grēks pelna nāvi.

4. Cilvēks ēda, jo viņam gribējās iegūt labumus, ko piedāvāja šī koka auglis (gudrību) un viņš izvēlējās labāk gudrību nevis paklausību Dievam.

5. Lai situāciju labotu, cilvēkam jānožēlo sava rīcība. Bet, lai saņemtu piedošanu, kādam ir jāsaņem sods cilvēka vietā (Jēzum Kristum).

Protams atbildes var variēt uz vienu vai otru pusi, bet tas ir aptuvenais virziens kā vairums kristiešu šo problēmu uztver.

Es arī līdz neilgam laikam pieturējos pie šādiem uzskatiem, tomēr šādas atbildes ar laiku radīja vēl vairāk jautājumus, uz kuriem vairs nav tik viegli atbildēt.

Ja Dievs gribēja dot cilvēkam brīvu izvēli, tad kādēļ par šīs izvēles izmantošanu ir tik bargs sods. Vai Dievs saka: “Tu vari darīt visu ko tur gribi, es tev dodu brīvību, bet ja tu izdarīsi, to, kas man nepatīk, es tevi nogalināšu.” Neizklausās pēc brīvības.

Kapēc Dievs izdeva tik bargu likumu, ka cilvēkam būs jāmirst, bet pēc tam pats to neievēroja. Cilvēks uzreiz nenomira. Un bija pat cilvēks vārdā Enohs, kurš vispār nenomira, jo tika paņemts dzīvs debesīs. Kā tad paliek ar likumu?

Ja Ādams un Ieva pārkāpa likumu, kāpēc viņu bērniem bija jāmirst un jāpiedzimst grēciniekiem. Kāpēc viņu bērniem nevarēja dot otru iespēju izvēlēties. Vai tad var sodīt bērnus par vecāku pārkāpumiem?

Likums soda pārkāpēju tāpēc, lai pārkāpējs vairāk tā nedarītu, vai arī lai izslēgtu viņu no sabiedrības. Kāda jēga ir sodīt nevainīgu personu (Jēzu Kristu) un atstāt īsto pārkāpēju nesodītu. Tas ir pretrunā ar pamatideju, kāpēc likums vispār ir vajadzīgs.

Visi šie jautājumi ir ļoti nopietni. Ja tie paliek neatbildēti, tas liek apšaubīt Dieva motīvus un raksturu. Bieži vien cilvēki man ir atbildējuši, ka Dieva glābšana ir noslēpumaina un pilnībā mēs to sapratīsim tikai kad būsim debesu valstībā. Bet tad ir jājautā – priekš kam vispār tad ir rakstīta Bībele, ja viņa lietas tikai sarežģī un neatbild pat pašus pamatjautājumus par grēku, Dievu un cilvēku. Vai Dievs vienkārši gribēja nodemonstrēt cik viņš ir gudrs un mēs dumji, ka neko nevaram saprast. Es tā nedomāju.

Mēģināšu aprakstīt grēkā krišanas stāstu no cita viedokļa, kas personīgi man gandrīz visu salika “pa plauktiņiem”.

Dievs radīja cilvēku, jo viņam patīk sabiedrība. Dievam nepatīk nevienu piespiest vai kontrolēt, tāpēc viņš radīja laba un ļauna atzīšanas koku, lai mums būtu izvēle.

Dievs teica: “Neēdiet no šī ko, citādi jūs mirsiet!” Mēs to parasti uztveram kā komandu vai likumu. Bet varbūt tas bija vienkārši brīdinājums. Ja es savam dēlam saku: “nebāz pirkstus kontaktā, citādi būs sāpīgi” – tā nav pavēle, tas ir brīdinājums, kaut gan izklausās pēc pavēles. Jāņem arī vērā, ka Mozus šo stāstu rakstīja tautai, kura bija tikko izgājusi no verdzības. Vergi iespējams labāk saprata kas ir pavēle, nevis kas ir draudzīgs brīdinājums. Bet Dievs nav vergturis, kā teica Jēzus – Dievs grib būt mūsu draugs.

Ja nu tas bija brīdinājums, bet nevis likums, tas nozīmē ka nav nekāda soda par augļa apēšanu. Dievs gribēja pateikt, ja jūs no manis aiziesiet – jūs nomirsiet. Es jūs nenogalināšu un nesodīšu, bet jūs nomirsiet, jo bez manis jūs nespēsiet izdzīvot.

Ja mēs uzmanīgi lasām 1. Mozus 3. nodaļu tad varam ievērot motīvus, kāpēc cilvēki apēda aizliegto augli.

“Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, …” (1. Mozus 2:16)

Kad sieviete atkārtoja Čūskai Dieva vārdus izlaižot vārdu “visiem”.

“Sieva teica čūskai: “Mēs ēdam no koku augļiem dārzā,” (1. Mozus 3:2)

Vēlāk sieviete arī teica, ka Dievs ir aizliedzis šiem īpašajiem augļiem pieskarties, kaut gan Dievs to nebija teicis.

Sieviete izmainīja Dieva vārdus, jo viņas priekšstats par Dievu bija mainījies.

Čūska teica:

“… bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1. Mozus 3:5).

Sieviete bija pieņēmusi čūskas izteikto apgalvojumu par Dievu. Tas nozīmēja, ka Dievs negrib lai cilvēki būtu tikpat gudri kā Dievs. Tad izrādās tāpēc viņš bija aizliedzis ēst no šī koka. Sanāk Dievs baidās no konkurentiem. Mēs esam Dieva konkurenti. Tas nozīmē, ka mēs nevaram uzticēties tam, ko Dievs saka.

Grēka būtība ir pazaudēta uzticība. Sabiedrība, kurā valda uzticība ir plaukstoša sabiedrība. Ja es varu otram cilvēkam uzticēties, tad jebkuru savstarpēju problēmu mēs agri vai vēlu varam atrisināt, lai kāda tā būtu. Vēl jo vairāk, ja es uzticos Dievam, tad mums kopā ar viņu nekas nav neiespējams, kā teica Kristus – kam ir ticība tas var pārbīdīt kalnus. Ticība – tā ir uzticēšanās, pārliecība ka Dievs ir draugs, ka es ar viņu varu būt pilnīgi atklāts. Grēks ir pazaudēta uzticība.

No tā izriet, ka Kristus nāca nevis, lai mūs izpirktu no pārkāpta likuma, bet gan atjaunotu uzticību. To mēs arī varam lasīt evaņģēlijos. Kristus daudz biežāk runā par ticību vai ticības trūkumu nekā par likumiem un izpirkšanu. Protams, uzticības atjaunošana Kristum maksāja dārgi, viņam bija jāizcieš pazemojums un smaga nāve, tāpēc arī rakstīts ka viņš mūs izpirka. Bet mūsu problēma nav likuma pārkāpums, bet zaudēta uzticība.

Avots: http://www.dievadraugi.lv/dd/wp/?page_id=6

Uzdot jautājumu

Epasts