Lāstu jeb atriebības psalmi | www.PasaulesGals.lv

Jūl 29 2009

Lāstu jeb atriebības psalmi

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Bībelē teikts

Autors: Andris Pešelis

Lasot Bībeli, var sastapt atsevišķus psalmus, kuri sarakstīti samērā naidīgā valodā, un tos grūti sasaistīt kopā ar Kristus mīlestības evaņģēliju. Atriebības psalmi vienmēr ir piesaistījuši cilvēku uzmanību. Tie nekad nav palikuši bez komentāriem, un, tos lasot, nevar iztikt bez personiskas emociju paušanas.

„Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi, svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm” (Ps. 137:8-9).

„Par vainīgu lai viņš top atzīts tiesā, un pat viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku, viņa mūža dienas lai iet mazumā, (..) Par bāriņiem lai kļūst viņa bērni un par atraitni viņa sieva” (Ps. 109:7-9).

„Taisnais priecāsies, redzēdams atriebību, viņš mazgās savas kājas bezdievju asinīs” (Ps. 58:11).

Kādēļ dziesminieks izteicis šādus asus vārdus? Vai tie ir domāti ticības celšanai? Vai šie psalmi nav pretrunā ar vispārējo koncepciju par Dieva labestību? Mēģināsim aplūkot šo sarežģīto un vienlaicīgi interesanto tēmu.

Skandināvu teologs Movinkels uzskatīja, ka lāstu psalmi norādot uz tā laika melnās maģijas ietekmi uz reliģiju, kad tie bijuši līdzeklis pret ienaidniekiem. Šie secinājumi ir problemātiski, jo Bībelē nav neviena psalma, kas būtu domāts lāstu uzlikšanai. Raksti aizliedz maģijas praktizēšanu.

Lāsti vai svētības izriet no derības attiecībām ar Dievu. Skat. 5. Moz. 27.-28. nodaļā.

Svētība ir iegūstama paliekot derības attiecībās ar Dievu, paklausot Dieva likumiem. Tad Dievs sniedz zemes auglību, veselību, mieru un labklājību. Pretēji tam lāsti seko, ja neklausa Dieva likumiem un seko svešiem dieviem. Tad Dievs atņem Savu apsardzību, kam seko neraža, posts un iznīcība. (skat. 1. Kor. 10:1-11).

Aplūkojot šos psalmus, mēs varam pamanīt: Pirmkārt, dziesminieks savas problēmas uztic Dievam. Otrkārt, atriebība pieder tikai Dievam. Treškārt, ienaidnieks plāno savus ļaunos darbus un dažkārt gūst pārsvaru pār Dieva tautu. Ceturtkārt, Dieva reputācija ir uz spēles, ja netaisnie gūst pārsvaru pār tiem, kas bīstas to Kungu.

Šajos psalmos autors nevis uzliek lāstus, bet gan paredz grēka rezultātu un netaisnības sekas. Grēka bojā eja nozīmē arī neatgrieztā grēcinieka bojā eju. Ebreji neatdalīja grēku abstraktā jēdzienā no grēcinieka, kā to dara mūsdienu teoloģija. Grēks un grēcinieks (netaisnais, bezdievis) ebreju izpratnē veido vienu veselu. Pretstatā jēdzienam „šalom“. Grēka iznīcināšana nozīmē nenovēršamu neatgrieztā grēcinieka bojā eju. Šī doma palīdz izprast daudzus izteikumus Vecajā Derībā, kas saistīti ar Israēla kariem un praviešu vēstījumiem. Lai izprastu lāstu psalmus, nepieciešams aplūkot visu Bībeli tās kopējā kontekstā – gan Veco, gan Jauno Derību kopā.

Lasot šos psalmus, uzmanību piesaista ienaidnieku pulka un vardarbības apsēstās pasaules apraksts. Psalmi satur 94 dažādus vārdus, kas apraksta ienaidnieku. Ne mazāk bagātas ir tiem veltītās metaforas. Dziesminieks apzinās, ka atrodas reālajā pasaulē, kur noris cīņa starp Dievu un ļauno. Dziesminieks, ienaidnieku ielenkumā, vēršas pie Dieva lūgšanā pēc palīdzības un uzvaras pār ienaidniekiem.

Psalms 139. brīnišķīgi apraksta Dieva tuvumu un patvērumu, taču šķiet, ka tajā no 19.-22.p. tiek sabojāts viss kopējais noskaņojums: „Kaut Tu bezdievjus nokautu” (Ps. 139:19,22). Daudzviet, kur tiek analizēts šis psalms, tiek uzsvērts, ka šie panti tur pievienoti tikai tādēļ, ka psalms ir tapis Vecās Derības iespaidā, kas mūsdienās attaisno šo pantu izņemšanu no šī psalma skanējuma. Bez šiem pantiem šis psalms tiešām skan „labāk”, tomēr, ja aplūko šī psalma iekšējo struktūru, tad bez šiem pantiem tiek izjaukta psalma dzejas forma un teoloģiskā nozīme. 139. psalmā sastopams hiasms tiek izjaukts, ja izņem ārā 19.-22. pantu. Teoloģiski šie panti norāda uz visa šī psalma galvenās domas virzību. Šis psalms nav tikai Dieva garīgā tuvuma apdziedājums, bet gan norāde uz dziesminieka personisko attieksmi pret netaisnību, kad netaisnie samaitā sabiedrību, apgrēcina cilvēkus un šim nolūkam pat izmanto reliģiju (20.p.). Vārda „naids” lietošana šajos pantos ir tāda pati kā Lūkas 14:26, kur iet runa par ģimenes locekļu „ienīšanu”, lai sekotu Kristum. „Ienīst” nozīmē mīlēt mazāk nekā Dievu. Līdz ar to „naids” apzīmē pretošanos netaisnībai un savas attieksmes paušanu pret meliem. Cengers savā pētījumā norāda, ka dziesminieks šajā psalmā vēlējās izteikt savu iekšējo garīgo cīņu, jo ikvienam cilvēkam ir kārdinājums nostāties stiprākā pusē. Bieži vien šķiet, ka stiprākā puse ir tieši netaisnības darītāji, jo tiem veicas un tiem pieder vara, tie krāj bagātības. Dziesminieks izsaka savu lūgšanu Dievam, lai Viņš pasargātu viņu no pievienošanās netaisnajiem. Te 139. psalmā ir aprakstīta spraiga cīņa, kas noris lūdzēja sirdsapziņā. Tādēļ loģiski skan šī psalma noslēguma panti: „Pārbaudi mani, ak Dievs (..) lūko vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Ps. 139:23-24). Protams, mūsdienās mēs nelūdzam Dievu šādā formā, kā tas ir izteikts iepriekšminētā psalma 19.-22. pantā, tomēr šis virziens ir skaidrs. Mums jāsaprot, kur ir ienaidnieks un, kur ir Dievs, kam mēs piederam.

58. psalmu Augustīns attiecināja uz jūdiem, kur taisnie esot kristieši, bet netaisnie – jūdi. Šai polemikai nav pamata, ja ievēro, ka šī psalma autors ir jūds. 58. psalms norāda uz šīs pasaules samaitātību, tiesvedības korupciju un likumu sagrozīšanu. Te izceļas jautājums, kurš valda šajā pasaulē? Vai tie ir netaisnie, kam pieder vara? Vai tas ir Dievs, kurš sodīs netaisnos? Šajā un arī citos šī žanra psalmos izskan dziesminieka reālo apstākļu apraksti – netaisno ir daudz, tie apdraud tos, kas vēlas dzīvot taisnu un godīgu dzīvi, netaisnie uzbrūk un īsteno savus nodomus ar nežēlību un brutalitāti. Ar vārdiem – „mazgāt savas kājas bezdievju asinīs” (Ps. 58:11) vai „satriekt zobus viņu mutē” (Ps. 58:7) dziesminieks vēlējās atklāt, kāds gals sagaida visus, kas mīl netaisnību. Dziesminieks norāda, ka Dievs uztur tiesu virs zemes (Ps. 58:12). Visu izšķir cilvēka izvēle -nostāšanās netaisnības pusē nes galu kopā ar bezdievjiem, bet solidarizēšanās ar netaisnības upuriem un patiesības izcelšana nepaliek Dieva neievērota.

Tiek uzskatīts, ka 137. psalms esot sarakstīts Bābeles izsūtījumā. Jeruzaleme ir nopostīta, Bābeles karaspēks ir guvis pārliecinošu uzveru un izvedis jūdus izsūtījumā uz Bābeli. Šo uzvaru babilonieši pieskaita savam dievam Mardukam un uzskata, ka Israēla Dievs nav spējis pasargāt Savu tautu un pat Savu templi no izpostīšanas. Babiloniešu acīs Israēla Dievs šķiet nespēcīgs, viņi atļaujas to apsmiet un apšauba Viņa spēku. Šī iemesla dēļ tie aicina jūdus dziedāt Ciānas dziesmas, juzdami savu pārākumu. Jūdi ir pazemoti un viņiem nav spēka pretoties šim apsmieklam. Viņu patreizējais stāvoklis ir pretrunā ar patiesību par Dievu. Ar 7.p. iesākas lūgšana, bet tieši sekojošie panti daudziem šķiet nepieņemami un pat atbaidoši. Tomēr tajos tiek formulēts atmaksas likums, kas izsakāms vārdos – kā tu esi darījis, tā tev tiks atdarīts. Israēlieši ir bezspēcīgi pret babiloniešiem un to reliģiju, taču šajā psalmā autors norāda, ka Bābelei nav nākotnes. Vienalga, kurš īstenos sacīto 8-9.p., taču tas īstenos Dieva atriebības nodomu pret Bābeli un atdarīs tai tās ļaunos darbus pret to Kungu un Viņa tautu.

109. psalms tiek citēts Ap.d. 1:1-20 (Ps. 109:8), tādēļ kopš baznīctēvu laikiem psalms tiek attiecināts uz Jūdasu, kas drīz vien kļuva par visu jūdu prototipu. Citējot šī 109. psalma tekstu, jūdi tika nosodīti un pat lādēti. Šim psalmam tika piedēvēts maģisks spēks uzlikt lāstu ienaidniekiem, ja tas veselu gadu un deviņas dienas rītos un vakaros tiks skaitīts, pieminot lūgšanā savus ienaidniekus. Ja šīs procedūras laikā tika izlaista kaut viena diena, tad tika uzskatīts, ka lāsts var nākt atpakaļ uz pašu lādētāju. Šāds 109.psalma pielietojums bija, un iespējams vēl joprojām ir, plaši izplatīts veids, kā „kristieši” izrēķinās ar saviem ienaidniekiem, „nesmērējot savas rokas”. Nepārprotami tā ir māņticība, kas nākusi mantojumā no pagānisma. Ne šis, ne arī kāds cits Bībeles teksts nesatur sevī maģiskus spēkus. Pat vēl vairāk, Dieva Vārda nolūks ir nest dzīvību, nevis postu un lāstu. Atmaksas likums tiek iedarbināts gadījumā, ja cilvēks pats izšķiras veikt kādu Dievam nosodāmu rīcību, kas viņu noved mūžīgā bojā ejā. No malas ar trešās personas palīdzību grēka lāstu nevienam uzlikt nevienam nav iespējams, bet šāda rīcība nes Dieva nosodījumu šai trešajai personai par tās ļaunprātību un atriebīgumu.

Ievērojamais vācu teologs Johans Mecs kādā uzrunā ir sacījis, ka pēdējos gados viņš vairākkārtīgi kavējas pārdomās par tēmu, kāda veidā kristietība ir kļuvusi par teoloģiju. Šī procesa ietekmē kristietība zaudējusi savu jūtīgumu pret ciešanām un taisnību, bet visu to ir ielikusi teoloģiskos terminos un līdz ar to pārstājusi izjust arī laikmetu, to vairs nesatrauc šī laika jautājumi un gala laika tuvums. Šim novērojumam var piekrist un pārsteidz, ka šādu domu izsaka katoļu teologs. Tiešām, daudzas lietas kristietībā ar teoloģijas palīdzību ir darītas neskaidras un līdz ar to daudzu cilvēku acīs kristietība kļuvusi par kaut ko, kas savu laiku jau ir nokalpojis. Teoloģija uzsvaru no taisnā ciešanām ir pārlikusi uz dažādām metodēm, kā novērst vainas sajūtu un apklusināt sirdsapziņu. Atriebības psalmi Bībeles uzsvarus, kurus teoloģija bieži vien sajauc, noliek savās vietās. Tie palīdz pacelt netaisnības noslēpumaino priekškaru un atklāj Dievu, kurš nes taisnību tiem, kas pēc tās meklē.

Daudzos mūsdienu cilvēkos protestu var izsaukt psalmos esošie aicinājumi Dievam izliet dusmas pār ienaidniekiem. Šāda nolieguma iemesls ir pavisam vienkāršs – daudziem mūsu laikabiedriem Dieva raksturs ir noslēpums, viņiem šķiet, ka Dievs ir tikai skatītājs, kurš neiejaucas cilvēku vēstures notikumos. Viņiem šķiet nepieņemami, ka Dievs ir netolerants pret mūsdienu sabiedrības netikumību un ļaunumu. Tas ir dabīgi sabiedrībai, kas dzīvo ērtībās valstīs, kur nav piedzīvotas kara šausmas un ikdienas vardarbība no valdošajiem spēkiem.

Psalmi, īpaši atriebības psalmi, atgādina, ka mēs visi esam Dieva priekšā atbildīgi par savu izvēli un darbiem. Dieva dusmas liek uzlūkot Dieva mīlestību, žēlastību un tiesu nopietni. Dieva dusmas ir daļa no labās vēsts, sevišķi cilvēkam, kurš cieš netaisnību saskaroties ar ļaunuma pārspēku. Ne vienmēr šeit virs zemes vainīgie saņem pelnīto sodu. Labā vēsts ir, ka Dievs liek atšķirību starp taisnību un netaisnību. Dieva acu priekšā ir nevainīgo izlietās asinis, apraktie upuri, badā mirušie bērni, apsmietās sievietes. Viņa roka nav par īsu, lai atrastu vainīgos un atklātu apslēptos noziegumus. Dievs ir tiesnesis un Viņš savāks Savus ļaudis Sava troņa priekšā, bet sodīs visus bezdievīgos. Mums var likties, ka atsevišķi psalmi satur nepatīkamus pantus, taču tie sauc pēc Dieva taisnības un glābšanas no ļaunuma.

Ikvienam no mums pienāks brīdis, kad būs stingri jānostājas patiesības pusē, kad būs jāizdara kaut kas labs Jēzum. Kad šis brīdis pienāks, jūs zināsiet, kas ir jādara.

Uzdot jautājumu

Epasts