Astroloģija 2. Mūsdienu astroloģijas izcelsme | www.PasaulesGals.lv

Jūn 16 2009

Astroloģija 2. Mūsdiena astroloģijas izcelsme

Raksts publicēts plkst. 8:00 zem tēmas Spiritisms. Astroloģija. NLO.

Autore: Sanda Veidemane-Thomollari

Senāk astroloģiju piekopa priesteri, lai sniegtu valdniekiem padomus. Grieķu kultūrā pēdējos gadsimtos pirms Kristus astrologam nebija obligāti jābūt priesterim – ar to nodarbojās skoloti vīri, filozofi, sastādot horoskopus ik katram, kam bija interese un nauda. Citiem vārdiem sakot astroloģija kļuva par ienesīgu biznesu.

Tādējādi Grieķija kļuva par modernās astroloģijas māti. Paskatīsimies uz pasauli no seno grieķu skatupunkta un filozofijas, lai redzētu, uz kā viņi balstīja astroloģiju.

Joniešu filozofs Anaksimandrs (610 B.C.) uzzīmēja pirmo Zemes karti. Viņš ticēja, ka universs ietverts milzīgā, ar uguni pildīta riteņa stīpā. Stīpas caurumi, caur kuriem uguns redzams esot planētas un zvaigznes.

Viņš pieņēma bez pierādījuma ‘Neierobežotības’ – bezgalīgas krātuves -  esamību, no kurienes viss nākot un kurā viss atgriežoties. ‘Visu lietu atgriešanās likums’ ir vēl joprojām astroloģijas cikliskā koncepta centrā.

Cits Joniešu filozofs Anaksimēns  (550 B.C.) domāja, ka zvaigznes ir kā naglas piestiprinātas pie caurspīdīga kristālam līdzīga kupola, kas griezās ap zemi kā cepure ap galvu.

Pitagoram – plaši pazīstamam ar savu ģeometrijas teorēmu – bija  iespēja studēt Ēģiptē, no kuras viņu vēlāk kā gūstekni Persieši aizveda uz Babiloniju. Lai gan viņš neieviesa Grieķijā astroloģiju, viņš atveda un izplatīja filozofiju, kas bija labvēlīga astroloģijas attīstībai. Pitagors apceļoja tempļus, mācot matemātiku un jaunu ticību, kas apvienoja reliģiju ar zinātniskiem pētījumiem.

Pitagora lielākais ieguldījums astroloģijā ir viņa teorija, ka caur skaitļiem ir iespējams izskaidrot universu, jo tas ir bāzēts uz skaitļiem. Katram ciparam esot sava, ne tikai skaitliska, nozīme – piemēram – 1 apzīmē vienotību, 2 – divdabību utt.

Šim mistiķim un reliģiskajam reformātam bija sava brālība, saukta pitagorieši, kas  atturējās no gaļas ēšanas, audzināja garus matus un nagus, visu mantību nodeva koplietošanai un ievēroja stingru dzīvesveidu ar daudziem tabu. Grieķu reliģijas kontekstā tie pārstāvēja reformētu Dionīsa kulta atzaru un transcendentāla stāvokļa sasniegšanai lietoja vīna un opija maisījumu.

Viens no pitagoriešiem, vārdā Filolauss (5.gs. p.m.ē.) attīstīja vienu no divām galvenajām filosofijas skolām. Viņš mēģināja lauzt tālaika priekšstatu, ka Zeme ir Universa centrs. Tomēr viņa teorija tika izbrāķēta līdz 1510 g.A.D., kad to atkal atdzīvināja Koperniks.

Anaksagors (500-428 p.m.ē.) bez teleskopa palīdzības atklāja Mēness virsmas nelīdzenumu un apgalvoja, ka Saule ir degoša masa. Viņš bija arī pirmais, kas popularizēja ideju par dievišķu saprātu – Radītāju, kas radījis visu matēriju – gan dzīvo saprātīgo, gan nedzīvo -  kontrastā hilozoismam, kas psihi piedēvēja visai matērijai. (Iespējams tas pats Dievs, kas atklāja Danielam nākotni, atklāja zinātnes noslēpumus arī Anaksagoram?)

Otras skolas pamatlicēji bija Platons un Aristotelis, kuruprāt Zeme bija nekustīgs Universa centrs. Ja Pitagors tikai ielika astroloģijas pamatus, tad Platons bija galvenais šīs teorijas celtnieks. Lai gan pats viņš nebija astrologs, viņš bija mācījies par astroloģijas pielietojumu nākotnes zīlēšanai, iespējams no Atēnās ieceļojušajiem babiloniešiem.

Platona atteikšanās no zinātnes spēcīgi ietekmēja astronomijas un astroloģijas attīstību, jo vairums astronomu līdz XVII gs. pilnībā akceptēja viņa filozofiju.

Filozofijas pamatā bija planetārā sistēma, kas noliedza jebkādu iespēju, ka sistēmas centrā būtu saule nevis zeme, tādējādi izslēdzot jebkuru atšķirīgu planētu kustības izskaidrojumu.

It īpaši šeit jāpiemin IX un XII gs. arābu astronomi , kam bija visi nepieciešamie pierādījumi, lai noformulētu ap Sauli riņķojošu planētu sistēmu, tomēr viņi deva priekšroku ģeocentrismam (planētu riņķošanai ap Zemi), tā simboliskās nozīmes dēļ.

Viduslaiku Eiropā vairums cilvēku pievienojās vai nu Platona vai Aristoteļa filozofijai.

Aristotelis noliedza, ka planētas būtu dievišķas būtnes un ‘izcēla’ Radītāju ārpus universa, tālu aiz redzamajām zvaigznēm. Tam bija divējāds efekts:

1)      Tas pārvērta universu par nedzīvu mašīnu kontrastā ar Platona organisko modeli;

2)       Tas darīja planētas par dievišķās gribas kanāliem nevis dievišķās gribas realizētājām.

Viduslaiku kristieši deva priekšroku Aristoteļa filozofijai, jo tā deva vairāk vietas izvēles brīvībai nekā Platons.

Planētu garu kā dievu nozīmi vēl skaidrāk nekā platonisti izteica jauna filozofija – stoisms, kā dibinātājs bija sīrietis Zeno, kas 311.g.p.m.ē. Ieradās Atēnās.

Zeno tik stingri apgalvoja universa cikliskās dabas absolūtumu, ka Romas imperators Marks Aurēlijs, pats būdams stoiķis, svēti ticēja, ka pasaules vēsture patiešām visu laiku atkārtojas līdz pat pēdējam sīkumam.

Tā kā daudzi Romas intelektuāļi pieņēma ciklisko fatālismu, astroloģija tika augsti cienīta Romas Impērijā, kas, kā Daniels bija paredzējis, nomainīja Grieķu Impēriju.

Astroloģiju Grieķijā ieviesa Belas priesteris Berosus, kad 280.gadā p.m.ē. Viņš atvēra Kosas salā, kurā atradās arī Hipokrāta medicīnas skola, savu astroloģijas skolu. Astroloģijas mācība strauji izplatījās un daudzi grieķu filozofi bija lepni, ka skolojušies pie kaldejiem.

Aristarhs bija mācījis, ka Zeme un citas planētas riņķo ap Sauli, tomēr šī ideja tika ignorēta un aizmirsta Platona un Aristoteļa daudz pievilcīgākās  filozofijas un reliģijas iespaidā.

Ir svarīgi atcerēties, ka Aristarha heliocentriskā sistēma, pateicoties vairākiem romiešu rakstniekiem, Viduslaikos bija pieejama gan arābu gan eiropiešu zinātniekiem. Tomēr, par spīti faktam, ka heliocentrisks pasaules uzskats dāvā vienkāršu skaidrojumu par planētu orbītu ekscentriskumu, ģeocentriskā sistēma bija un palika populāra jo tā vairāk iedvesmoja cilvēku nekā teorija, ka Zeme griežas ap Sauli.

Citiem vārdiem sakot, cilvēki visos laikos gribējuši justies, ka pasaule griežas tikai ap viņiem. Kā velns teica filmā ‘Sātana advokāts’: „Lepnība ir mans mīļākais grēks.”

Kā redzams, astroloģijas reliģiskā puse visos laikos ir bremzējusi zinātnes attīstību. Nākošreiz pievērsīsimies mūsdienām un papētīsim astroloģiju no zinātniskā skatupunkta.

Turpinājums sekos.

Citi raksti par šo tēmu:

Astroloģija 1. ASTROLOĢIJAS IZCELSME

Trīspadsmitais zodiaka zvaigznājs

Astroloģija un horoskopi – solis atpakaļ

Īstie visu svēto svētki vēl būs

Zīlnieki vai viltnieki

Uzdot jautājumu

Epasts